Vēsums

Aletch ledāja ūdenskrātuve 

Izmantojot vēl pēdējās siltās nedēļas nogales, kopā ar Miku sarunājām doties nelielā pārgājienā Vale kantonā. Paņēmu līdzi alpīnisma sistēmas, ķiveres. Precīzāk, tēmējām iziet kādu jaunu via-ferrata maršrutu. Brīvdienas rītā, kad tikāmies Bernes dzelzceļa stacijā, kas ir apmēram pusceļš starp Lozanni (Mikus dzīvesvieta) un Cīrihi, vēl nebija īsti skaidrs dienas galamērķis. Pētīju laika prognozes dažādos reģionos Alpos. Bažas par sniegu augstumā un tumsas iestāšanos lika atcelt iecerēto kāpienu no Grindelwald ciemata uz Schwarzhoren (2928) virsotni, jo tīri laika ziņā varētu nepaspēt noskriet lejā pa gaismu. Tā vietā izlēmām no vilciena izlēkt dažas pieturas vēlāk, otrpus Šveices Alpu centrālajai grēdai - Brig pilsētā.

Pieāķējies

Tad tālāk jau pa taku, cauri mežam nepilnā stundā nonācām pie grandioza izmēra dambja un pelēcīgi zilas ūdenskrātuves, ap kuru apkārt veda mūsu via-ferrata maršruts. Salīdzinot ar iepriekšējo reizi, kad Valē kantonā karstā vasaras dienā pastaigājos kopā ar Gerdu, šoreiz bija manāmi vēss un meži apkārt rotājās rudenīgos toņos. Ne gluži zelta Gaujas senleja, bet skats pa ceļa ne mazāk tīkams. Varēja just, ka sezona tuvojas noslēgumam, jo kalnos pa dienu manījām vien pāris cilvēku kompānijas, arī ierastie ganāmpulku zvani bija pieklusuši. Vērojot apkārtni, saskatīju tālumā dažas takas un interesantus galamērķus pārgājieniem, kurus pēc tam atzīmēju kartē. Tā laikam ir pēc katra brauciena, vairāk par vietām, kur pabūts, klāt nāk maršruti un pievilcīgas virsotnes, kuras gribās sasniegt nākamreiz. Dienas noslēgumā ap saulrieta laiku vēl pabraukājāmies ar ričukiem pa Bernes vecpilsētu, gar lāčiem. Saldējums todien gan bija slēgts.

Tiltiņš pār ūdenskrātuvi

Citā nedēļas nogalē startēju vienā no sezonas pēdējiem orientēšanās mačiem. Vidējā distance ar brīvo startu norisinājās Chur pilsētas pievārtē, pusotras stundas vilciena braucienā uz dienvidiem no Cīrihes. Jāatzīmē, ka dalības maksa bija 9 EUR, vismaz trīsreiz lētāk kā dažas iepriekšējās sacensības Šveicē un Latvijā, bet vispārējas kvalitātes ziņā varētu graduēt turpat vai pat augstāk. Pieteicos garākajai un sarežģītākajai distancei.
Fizisko spēju ziņā mežā jutos labi, ja neskaita dažas epizodes ar stāviem kāpumiem, kur izskatījos diezgan bezspēcīgs, bet kopumā skrējiena temps vedās roku rokā ar orientēšanās prasmēm. Pārsteidza precizitāte un koncentrēšanās, iztiku bez ievērojami zaudēta laika kļūdās. Visticamāk tamdēļ, ka todien nebija nekādu apkārtēju apstākļu, kas varētu izsist no līdzsvara, un biju maksimāli koncentrējies distancei. Rezultātā uzrādīju 4. laiku no vairāk kā 20 startējušajiem. Salīdzinot starplaikus ar favorītiem, biju manāmi lēns, bet izglāba stabilitāte.
Vēl uzmanības vērts bija nelielas zinātniskās konferences apmeklējums darba nedēļas vidū tepat Šveicē. Divas dienas Ženēvas ezera krastā vairāku Šveices universitāšu, par kuru eksistenci līdz šim nebiju dzirdējis, mikrobioloģijas doktoranti tāpat kā es dalījās ar sava pētījuma īsu apskatu publiskā runā. Katru reizi, kad publiski uzstājos, uztveru to kā lielu izaicinājumu. Daru to ne pirmo reizi, bet vēl joprojām jūtos kā iesācējs auditorijas priekšā. Kopumā konference manī radīja sajūtu, ka manas doktorantūras noslēgums ir tuvāk nekā to iztēlojos, un pienācis laiks beigt spēlēties laboratorijā, bet sākt apkopot un publicēt rezultātus. Laiks saņemties.
Rīti kļuvuši dzestrāki, uz velosipēda degungalā var manīt dvašu.

Ir sestdienas rīts. Austiņās esmu aizrāvies ar trīs, četru un piecu gadu vecām dziesmu listēm. Tā kā atmiņu klade. Tik daudz kas zudis, mainījies tik īsā laikā.
Man būtu ko teikt, ja kāds jautātu, kā jūtos. Taču visticamāk nespētu noformulēt saprotamu atbildi, ir zināms apjukums.

Būšu Rīgā 14-19.11. Varbūt satiekamies nākamnedēļ uz tēju?