Tā

Ekskursijas pikniks ar brāli

Dažus mēnešus nepublicēju dienasgrāmatas ierakstus, iespējams, tīri slinkuma dēļ. Gada pirmajā rakstā konspekta veidā sakopoju notikumus, vērtējumus un vīzijas, kuras būtu vērts iemūžināt šajos pierakstos.
Pērn decembrī tradicionāli sanāca biežāk kā parasti dzīvoties pa korporatīviem un privātiem pasākumiem. Piemēram, amerikāņu kolēģu organizētā Pateicības diena vai destruktīvu kopmītņu ballīti, kas mazliet atgādināja semestra noslēgumu Upsalā. Vai diametrāli pretējā noskaņojumā savā dzīvoklī adventes sveču gaismā sacepām kaudzi cepumu. Bet vispār 2019. gads atmiņā paliks ar pāris skaistām nedēļām Jaunzēlandē, vasarīgu Bon Iver koncertu, velosipēdiem un brokastīm Bāzelē un silto Vaivaru Balvas nakti.
Cīrihē klājas labi. Gribas domāt, ka šī ir labākā vieta kur dzīvot vienam. Pēdējos mēnešus cenšos dažādot ikdienu, laiku aizpildu ar spontānām haltūrām uz velosipēda vai treniņiem. Pašlaik skrienu četrreiz nedēļā un papildus vēl apmeklēju spēka un līdzsvara nodarbības sporta zālē. Ticu, ka tieši īsas un intensīvas fiziskās aktivitātes ikdienā ir atslēga pašreizējai un ilgtermiņa veselībai kā arī garīgam līdzsvaram ķermenī. Vismaz trīs treniņus nedēļā uzskatu par minimumu, lai nesajuktu prātā.
Vispār jāsaka, beigas doktorantūrai ir tuvāk kā sākums, taču absolvēšanas tuvums drīzāk biedē. Visticamāk, pienāks brīdis, kad būs jāizvēlas, vai ar sakrāto piķi atgriezties dzimtenē, vai palikt akadēmijas lauciņā vēl uz pāris gadiem pēcdoktorantūrā. Jau tagad skaidrs, ka ieguvumi pēcdoktorantūrai būtu vēl lielāks atalgojums un darbs lauciņā, kurā jūtos komfortabli kompetents. Bet atgriešanās Latvijā nozīmētu sevis pierādīšanu un atteikšanos no luksusa precēm, pakalpojumiem. Ideālā gadījumā iztēlojos sevi privātā pētniecības sektorā. Tāpēc pēdējā laikā piedomāju, ko es varētu darīt jau tagad, lai padarītu sevi konkurētspējīgāku Latvijas darba tirgum, piemēram, pašlaik tiešsaistē spēlēju Python programmēšanas valodu.
Noslēgumā vēl jāatzīmē, ka nesen atzīmēju 29. dzimšanas dienu. Uz nedēļas nogali pametu Cīrihi, un vairākas dienas  pavadīju Jūrmalā vecāku mājās. Bieži devos īsākos un garākos skrējienos pa tuvuma esošo Ķemeru Nacionālā parka mitrāju, garākajā skrējienā apmetu loku ap Slokas ezeru. Galvaspilsētā parādījos vien uz brīdi, kad apciemoju krustdēla ģimeni. Pēdējos gados novēroju, ka februārī Rīga parasti izskatās drūmi pelēka, taču šoreiz biju patīkami pārsteigts, kad atsvaidzinošā rīta skrējienā ar JT Biķernieku mežā starp kokiem iespīdēja pavasarīgs gaišums.
Citādi Cīrihē viss pa vecam, brīvdienas jaucās ar darba dienām, saullēkta klusumā bez nekādas pienākumu sajūtas aizdomājies blenžu ārā pa logu.