Muller meža melnā distance

Sacensības norisinājās 1200 metru virs jūras esošā Muller ciemata, kuru ieskāva stāvas klinšu sienas un augstumam atbilstošs skujkoku mežs.

Uz pirmo punktu bija jāpaceļ 55 metri pa ceļu. Lēnām tipinot augšup, ceļa labajā malā vēroju mežonīgo apvidu, kurā tūliņ pašam būs jādodas iekšā. Kartē attēlotais baltais mežs bija akmeņains, ar nelīdzenu zemsedzi, sūnām apaugušiem izciļņi, neredzamiem caurumiem un stumbeņiem. Tuvojoties kontrolpunkta rajonam, jau laicīgi ieraudzīju milzīgu akmens bluķi, kura pakājē atradās prizma. Taču skriešus doties līdz mērķim nevarēju. Vienkārši nespēju pārvarēt bailes veiklāk izlēkāt pa minētajiem šķēršļiem mežā. Zemē gulošie stumbri un apsūnojušie akmeņi bija mikli un ļoti slideni. Tobrīd nodomāju, ka riskēt ar satraumēšanos šodien nav tā vērts, un labāk pataupīt spēkus atklātākiem distances posmiem. Tā kā apvidū pārvietojos lēni, tad orientēšanās ritēja gludi. Jau ceļā uz 2. kp panācu divus priekšā skrienošos, kuri, acīmredzot, komentētu pretējo. Uz 3. kp skrēju taisni un izmantoju mikro pauguru izcirtumā un lielo akmeni pēdējai piesaistei pirms punkta. Pēc finiša MP atzīmēja, ka manījis citus skrējējus izmantojot ceļu pa kreisi, taču līdz šim brīdim nav skaidrs, kā tas varētu būt ātrāks variants. Tāpat lēnā garā izskrēju nākamos divus etapus, temps praktiski nemainījās, vai skrienu lejup, augšup vai traversā kalnam. Apjuku sestā punkta rajonā. Lai arī apzināti novirzījos pa kreisi etapa vidū, tomēr lieku minūti patērēju, lai ielasītos mikroreljefā pie paša kontrolpunkta. Šis un nākamais kontrolpunkts veda pa, manuprāt, kartes sarežģītāko daļu, un taisni vai žēl, ka tā netika izmantota vairāk. Uz 8. kp neskrēju pa taisno lejup no kalna, jo maldīgi ienāca prātā doma, ka līkums pa ceļu varētu būt ātrāk, taču atšķirība nebija liela. Nākamos četrus etapus pa pļavu un gar dzirdināmo punktu jau veicu ievērojami ātrākā tempā kā distances sākumā, sajūtu patīkamu plūdumu un orientēšanās sagādāja neviltotu prieku. 14. etaps bija lielisks fiziskās formas pārbaudījums, kad lielākā daļa etapa veda pa pļavu saulē pret kalnu. Apmēram pusē kāpuma pārgāju soļos, taču, sasniedzis kontrolpunkta augstumlīkni, atsāku skriet. Reālus ceļa variantu iespējas sagādāja 17. kp. Pēc distances sākumā piedzīvotā celt kāpumu pa mežu kreisajā variantā nelikās pievilcīgi, tāpēc izvēlējos skriet pa labi un izmantot taciņu, kas ieved gandrīz pašā punktā. Paceļam bija jāšķērso zaļa grava, taču daudz laiku tur nezaudēju. Mans variants izrādījās tikai par pus minūti ātrāks kā kreisais, kuru izskrēja MP, un pēc finiša spriedām, ka principā tur zaudēju. Turpinājumā tīrā izprieca pāris etapos noskrējienā, kur pārsvarā izmantoju tikai kompasu un taku. Līdz šim mežā manīju vien dažus orientieristus, jo startēju ļoti agri un orientēšanās šodien bija bez iedzītām takām un vientuļa, bet pie 20. un 21. kp pamanīju vairākus seniorus, kas mazliet izsita no ritma un novirzīja no ideālās trajektorijas, taču nekas īpaši zaudēts laika izteiksmē. Finišēju ar 8. labāko laiku starp 66 dalībniekiem melnajā distancē, kas likās ļoti labs rezultāts. Ir pamats cerētu uz daudz pasaules ranga punktiem pēc divām nedēļām gaidāmajā vidējā distancē Pilatus pakājē, kur, visticamāk, startēs arī labākie šveicieši.