Nakts pie Limeren ezera

Divu dienu pārgājiens Šveices Alpos uz Limerensee man mētājās starp grāmatzīmēm gadiem. Vienā no vasaras pēdējām siltajām diennaktīm beidzot pārvarēju visus tos muļķīgos iemeslus, kāpēc kaut ko nedarīt, un vienkārši izrāvos ārā no komfortablās ikdienas Cīrihē. Lai arī došanās kalnos vienam nav prātīga doma, iespējams, tieši tas padarīja šo pārgājienu tik atmiņā paliekošu, un vēlējos piedzīvoto piefiksēt blogā.

Agrā piektdienas rītā, kad devos uz darbu, nekas nelieicnāja, ka šīs būs tā diena. Vēlāk, papētot fantastisko laika prognozi (8 grādi naktī bez nokrišņiem un vēja) un paskaitot atlikušās vasaras dienas kalendārā, spriedu, ka šodien visticamāk ir pēdējā iespēja šosezon iziet sen kāroto Limeren maršrutu. Darbā līdz pusdienām paspēju visu samest pa vietām un pat iziet nepilnu stundiņu paskriet. Fiksi sametu somā telti, guļammaisu, paklājiņu, pusdienu pārpalikumus, gāzes baloniņu ar tējas maisiņiem un dažas drēbju kārtas. Pirms pametu mājas steigā mazliet satraucos, vai kaut ko neaizmirsu bet patiesība, kas gan ir sliktākais, kas var pietrūkt 24 stundās? Var pietrūkt neiztukšots gāzes baloniņš, siltāks guļammaiss, ārējā baterija, lukturītis un skaidra nauda. Nakšņošanu kalnos vienmēr šķitusi pievilcīga ideja, un jo nomaļāk, jo labāk. Pērn palikām pa nakti kalnu mājā, kur bez ēdienreizēm un siltas gultasvietas uz grīdas bija pieejama pat dušu un pagatavotu ēdienu. Šoreiz telti un pārtiku kalnā taisījos nest pats. Tā kā tobrīd ledusskapī nekā diži daudz ēdama nebija un laika kaut ko gatavot arī ne, tad somas svars bija mazāks kā gaidīju. Paķēru vēl cimdus un cepuri vēsajai naktij. Pēc mazāk kā divu stundu brauciena ar vilcienu 

Pēcpusdienas saule pār Linthal ieleju

Skaidras debesis ap Vorstegstock (2677 m)

No Linthal dzelzceļa stacijas nostopēju vāģi, kas aizveda līdz pacēlājam un kas ietaupīja pusotru stundu gājiena kājām. Tālāk ar vagoniņu pacēlos līdz kalnu maršruta sākumpunktam, kas atradās 1806 m augstumā, un skatam apkārt pavērās lielākā daļa no Glarus kantona un blakus ieleja, kā arī Klausen autoceļa kalnu pāreja. Tāpat varēja saskatīt Braunwald ciemu ielejas pretējā pusē, kur pērn veicu dažus īsākus pārgājienu ar paziņām un piedalījos orientēšanās sacensībās. 

Atlikušās dienas plāns bija uzkāpt 900 m līdz Mutt ezera būdai. Kamēr soļoju augšup pa serpentīnu, prātā nerima sajūsma par gaidāmo piedzīvojumu. Raitā tempā pirmos 500 augstuma metrus pieveicu gandrīz uz pusi ātrāk kā plānots. Par piepūli liecināja vien slapjais krekls un sviedru lāses degungalā. Pa ceļam satiku pāris citus kalniešus, kuri atbildīgi noteica, ka būdā brīvu guļvietu šonakt nav. Jo augstāk kāpu, jo zemāk laidās saule un izgaismoja apkārtējās grēdas krāšņos toņos. Arvien biežāk uz brīdi piestāju pavērot apkārtni, papētīt karti, mēģināju ielasīties apkārt redzamajās virsotnēs, noskaidrot to augstumu. Zelta stundā sasniedzu galamērķi, Mutt būdu, un tās apkārtne esošajā pļavā uzreiz nolūkoju dabisku terasīti teltij. Ilgi nekavējos vērot un fotografēt fantastisko skatu apkārt, bet uzcēlu telti un veikli pārvilku sausas drēbes.  

Nemarķēta telts vieta un tēja

Ap saulrieta laiku uzvārīju tēju, sazvanījos ar tuviniekiem. Satumstot temperatūra nokrita līdz astoņiem grādiem. Skaidrajās debesīs spīdēja spožs mēness. Nosala deguns. Pēdās uzstūmu cimdus. Gulēju džemperī. 

Kameras nakts režīms

No rīta pamodos līdz ar saullēktu. Veikli izlēcu ārā no telts, jo sadzirdēju klusu rosību tuvumā. Sekojot skaņai, lavījos arvien tālāk no apmetnes, līdz vienā brīdī beidzot ieraudzīju trača cēlāju - lapsu. Pirmajā acumirklī uz brītiņu abi sastingām. Tad mēģināju tai vēl tuvoties, bet lapsēnam mani nodomi nešķita droši, un apbrīnojumā veiklībā aizcilpoja pāri akmeņu laukam klinšu sienas virzienā.

Atgriezies no neplānotās rīta rosmes, iekodu brokastis. Varētu šķist neierasti agri, vēl pirms septiņiem, bet par miegu aizmirsu lūkojoties ārā uz to aizraujošo skatu telts priekšā, kad saule apspīd tikai kalnu pašas virsotnes. Tobrīd nodomāju, ka šis varētu būt viens no visu laiku labākajiem rītiem dzīvē.

Pašfoto ar taimeri virs Limeren ezera

Kamēr ausa saule, novācu telti, uzņēmu vairākus panorāmas foto un turpat blakus tērcītē uzpildīju ūdens pudeli. Dienas plānā bija gājiens lejup līdz ezera krastam, tālāk pa hidroelektrostacijas tuneli nonākt atpakaļ maršruta sākumpunktā, un pēc tam no ielejas ar vilcienu atgriezties Cīrihē. Pusceļā līdz ezeram nolēmu vēl pāris stundas uzkavēties kalnos, un kādā brīdī takas malā nometu somu un vienkārši atgūlos saulītē palasīt līdzpaņemto sleju. Tikmēr garām ik pa brīdim pasoļoja mazākas un kuplākas kompānijas ar agrajiem kāpējiem un zumēja bezpilota lidaparāts.

Zālītē

Vareni!