Melotu, ja teiktu, ka pēdējo divu nedēļu laikā maz kas iespaidīgs gadījies manā dzīvē. Pirmkārt jau, kad L atkal uzdrīkstējās pajautāt, vai ar mani viss kārtībā un tā, droši varēju teikt, ka tagad gan esmu ticis ārā no rudens pelēkā garastāvokļa un radis atbildes uz jautājumiem, kuri mocīja gandrīz divus mēnešus. Pozitīvas emocijas guvu gan kluba sezonas noslēguma pasākumā, kur ļoti iespējams tieši šī panākuma dēļ, saņēmu apbalvojumu kā Gada Progress. Pats pasākums Daugavas krastā sapulcināja lielāko daļu kluba biedru un ļāva saprast, ka kā kuplākais klubs varam daudz, un pēc bosa uzrunas biedriem kļuva pilnīgi skaidrs, ka Auseklis ir izpletis spārnus kā vēl nekad Gan skrienot mežā lielā ātrumā. Tā kā sirds ritma mērierīce izbeidzās un Magnēta distancē jūtos fantastiski, par treniņa mērķi bieži vien aizmirstu. Līdzīgi kā septiņgadīgie, kuriem centos kko iemācīt o-skoliņā. Vēl esmu lepns, ka pirmās 10h jau noskrietas. Esmu rūpīgi atsācis trenēties, daudz skriet un v...