Pāriet uz galveno saturu

Svētdienas garais.

Vakar ap 18:00 sāka spiest uz smadzenēm doma, ka vajag taisīt tādu garu terniņu. Protams, lai padarītu to aizraujošāku un piedzīvojumiem bagātāku vajadzēja piesaistīt Arvi, un treniņā apmeklēt kādu Geocaching slēpni. Tā nu apmēram 5 minūšu laikā viss jau bija nolemts, ka 7dien skriesim uz Ķemeriem, Kūdru un Jaunķemeriem, un pa ceļam apmeklēsim 3 kastītes. Tākā Kūdra atrodas dziļā čuhņā, tad pierunāju tēvu, lai mūs no rīta aizved uz starta vietu ar mašīnu. Tā tas arī bija. Lai labāk tu varētu izprast treniņa ģeogrāfiju, apakšā ir pievienota karte. Kaut arī āra ir slapjš un drūms laiks, šorīt 10:30 kopā ar Arvi sākām garo/aerobo skrējienu. 
Sākums nav labs - ledus, slidens ledus, gluds ledus, spogulis, ūdens virs ledus un visādi citādi ledus paveidi! Skrējiens atgādina līdzsvara treniņu, bet pirmajās 15 minūtēs paveicās tikai ar 1 slapju kāju. Veikli paņemam pirmo Geoslēpni, kas atrodas purvā pie ezera t.i. divas slapjas lietas vienā. Patika pats konteineris, kas bija mazs trubas gabals, kuram abi gali aizspiesti ciet ar vāku (apčolē bildi).
Turpinam slidināties uz Slokas ezera pusi. Paskrienam garām aizdomīgai teritorijai - purvs, kurā izraktas milzīgas bedres, un netālu stāv 2 traktori ar svaigām kūdras paliekām. Secinam, ka tās ir nelegālās kūdras ieguves vietas - krīze dara savu. Mūsu nākamā pieturvieta ir Geoslēpnis, kas atrodas pie Slokas ezera laipas. Pa pašu laipu nestaigājām, bet slēpni atradām. Neko īpašu neredzējām. Laikam neesam īstajā laikā ieradušies, jo šeit esot laba vieta putnu vērošanai.
Tālāk izskrienam pie milzīgas pagājuša gadsmita celtnes ar ~12 stāviem. Nav iespējams nepamanīt šo arhitektūras brīnumu. Pašlaik apkārt pilns ar būvgružiem. Gribētos redzēt, kā tiek nojaukts vai uzspridzināts šis ēku kompleks. Mazliet piestājam, lai pavērotu šo vietu.
Esam Ķemeros. Aizskrienam līdz mūsu pēdējam slēpnim, kas atrodas pamestā 3stāvu ēkā ar nelielu torni. Visapkārt ugunsgrēka paliekas. Vējā šūpojas saburzītais skārda jumts. Neomulīgas skaņas un mazliet smidzina lietus. Ieejam iekšā un dodamies tikai uz augšu, jo kastīte atrodas tornī. Kāpjam pa trepēm, bet līdz augšai netiekam, jo trepes pusceļā vnk beidzas. Šeit rodas sarežģījumi, jo likās, ka kastīte būs pašā augša, bet nav iespējams, bez papildaprīkojuma, tikt augstāk. ~10 minūtes izložņājam visu torni no apakšas līdz pēdējam palikušajam pakāpienam. Bet, lai arī cik bezcerīgi neliktos, Arvis tomēr vēlreiz pārbauda, un atrod. Prieks ātri beidzas, jo kastīte satur tikai logbuku un zīmulīti. Nevienas citas lietas. Tukšums. Pirmo reizi tā gadās. Bet nu galvenais jau ir meklēšanas prieks!
Tad nu dodamies tālāk. Pāri Ķemeru pārplūdušajam parkam, kas atgādina slidotavu. Nonākam pie Ķemeru sēravota. Ness pēc vecām olām - Sērs. Tikpat ātri dodamies prom. Pat nemēģinām padzerties. Tad seko stundu garš pārskrējiens no Ķemriem līdz manām mājām. Izvingrojamies, un ar to mūsu ''svētdienas garais'' ir beidzies.
Daži skaitļi:
Laiks skrienot:  2:38:01;
Kopējais laiks:  3h;
Kilometri: 21,9;
Avg pulss: 146 sitieni minūtē;
Geocaching:  3/3.

Karte:

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...