Saulaino pēcpusdienu pavadīju bez iespringšanas par treniņiem, izglītību un laiku. Par neko nedomāju. Paspēju aiziet uz dārzu un palīdzēt vecmāmiņai, uzrokot vienu dobi, kurā sēčot burkānus. Viņa arī solījās, ka uz Jukolu būšot pirmās zemenes - turēsim pie vārda. Viss likās ideāli, bet tai pašā laikā - Ir tāds stulbs brīdis, kad
Man nav mērķa.
Vēl nevaru noapaļoties par savu nākotni o-sportā. Nevaru saprast, cik daudz man ir motivācijas.
Uzreiz pielikt punktu un parakstīties uz 24h rogainingu arī negribas. Ir jāizšķiras uz kuru pusi šļūkt. Tā diezgan nelāgi, bet abus ņemt nevar, tas nu ir skaidrs. Šonedēļ jāizlemj.
Bez tā šodien sāņēmu pāris komplimentus no dažādiem cilvēkiem, kurus biju jau kkur dzirdējis, bet vienalga - paldies.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!