Ļoti agrā sestdienas rītā ar sarkano busiņu sākām 2k km nebeidzamo ceļu pāri robežām, krustojumiem, autobāņiem, upēm, pilsētām. 18 stundās tikām līdz Bratislavai, kur mazliet pagulējām. Nākamās dienas pēcpusdienā ceļš jau sāka mest 180 grādu līkumus, un tas nozīmēja, ka esam diezgan augstu virs jūras. Kad ieradāmies Cortina d'Ampezzo, tur pat kur biju pirms 6 mēnešiem, ziemā, sākām meklēt kkādas naktsmājas, jo pēkšņi vairākums nobalsoja, ka teltīs negulēs. Kamēr citi lēkāja pa hoteļiem meklējot izdevīgākos piedāvājumus, mani pārsteidza pilsētas centrā izvietotais RedBull finiša koridors - tur kaut kam ir jābūt. Pāris minūtēs saprotu, ka šeit notiek ātruma nobraucieni ar velo - SICK! Paspēju pavērot kā tie trakie itālieši lido lejā no kalna bez bremzēm, sadzērušies RedBull. Pēcāk iekārtojamies istabiņā, kur mums, 3 jauniešiem, jāguļ vienā ''king size'' gultā. Es padomāju: ''Nav jau pirmā reize''.
Rīts sākas ar alpīnisma inventāra papildināšanu tuvējā veikalā. Uzlikām viņiem nedēļas apgrozījumu. Dienas otrajā pusē iesildīšanās maršruts tiek izvēlēts uz virsotni, kas ir nedaudz augstāka par 2500m virs jūras. Pamatīgi sutīga diena un kāpiens pa upes gultni un nobirām. Kāpiens uz pašu virsotni ir krietni interesantāks un aizraujošāks ar via ferrata sākšanos, t.i. pa klinti novilktas troses pie kurām mēs piekabinam sevi, lai kkur nepazustu. Pēc ~ 2,5h kāpiena esam virsotnē 2510m virs Jūrmalas un ēdam līdzpaņemtās pusdienas, sauļojamies, smejamies par putniem, pierakstāmies un šļūcam lejā. Tiek pataustīts arī sniegs.
Nomainām viesnīcu uz pārbaudītām vērtībām. Tā pati, kurā gulējām ziemā. Jūtos kā mājās.
Nākamajā dienā sola sliktus laikapstākļus, bet tas neatur mūs no 3tūkstošnieka. Bieza migla, drēgnums un garš ceļš priekšā. Maršruta nagla - taka veda cauri kalnam pa šauru alu, kas pildīta ar sniegu. Tā nu es tur garš cīsiņš stūmos cauri. Izlienot ārā, kalna otrā pusē mūs sagaida pamatīgs sniegputenis. Forši Jāņi mums pagadījās šogad. Arī pati taka brīžiem pārklājas ar biezu sniega segu. Jāievēro milzīga piesardzība, jo drošināšana šajās vietās nav. Sniega vaļņi liedz arī mums aizstaigāt līdz pašai virsotnei, jo taka vnk ir aprakta.
Trešā diena bija visinteresantākā, jo atpūtas nolūkos noīrējām velosipēdus. Sākumā domājām mazliet pabraukāt pa pilsētu, bet drīz vien nopirkām pacēlāja biļeti un bliežām lejā pa slēpošanas trasi ar velo. ĀRPRĀTĪGS ĀTRUMS, MILZĪGS ADRENALĪNA LĪMENIS UN SAJŪTAS KĀ PIRMAJĀ REIZĒ. Itkā līdzens zālājs ar pamatīgu stāvumu, bet ātrums pārsniedz 30 km/h. Akmeņi, dubļi un mazi strautiņi tiek šķērsoti lidojot tiem pāri. Lai ko tādu atkārtotu esam gatavi pacelties par 300m augstāk, stumjot augšā rumakus uz blakus kalna pāreju, kur turpinās mūsu velomaršruts. Bezvējš, saule un stāvs ceļš augšup, bet to visu atsver nākamais nobrauciens. ~15km lejā no kalna. Puse no tā pa akmeņainu kalna celiņu. Liekas, ka vidējais bija virs 30 km/h. NĀVĪGI! Tagad es saprotu, kāpēc ir vērts ieguldīt velosipēdā virs 1000 Ls. Pēc garā nobrauciena tomēr vēlreiz uzspiedām dažus simtus uz augšu pa asfaltu no pilsētas. Tagad gan ātrums, lejā braucot, sniedzās līdz 60 km/h, apdzenot motorizētos transportlīdzekļus. Elpu aizraujoši un vareni jautri.
Pēdējās divās dienās jau vairāk tika likts uz ātrumu, izturību un treniņiem, un bieži vien soļošana pārvērtās par skriešanu, jo katram jau bija savi mērķi šim braucienam.
Tā nu mēs tur bradājām pa itāliešu Dolomītiem ķerot sniegu un ''breathtaking backgrounds'' pa dienu, zolējot pēcpusdienās un tūrēs pa pilsētu un bāriem naktīs.
Ceru, ka mans eritrocītu skaits asinīs ir krietni lielāks, un šeit, zemākos laukos, ko iegūšu no nedēļu ilgās augstkalnu tūres.
Atgriezos Latvijā ar tradicionālajām šokolādēm. Nav tik daudz, tāpēc pasteidzies.
0 ?:
Ierakstīt komentāru