Krāsā līdz ausīm.

Šovakar bbq ar ģimeni.

Gandrīz vasaras vidus.

Viss ir vecajās sliedēs. Esmu ievērojis, ka mani pārņem rutīna. Viss notiek tā, kā tam būtu jānotiek. Nav nekā negaidīta, jauna un avangarda. Un vēl aizvakar šīs brīvdienas solījās būt garlaicīgākās pēdējo mēnešu laikā, bet par laimi tik zemu es nenoslīku. Tas ir švaki. Vispār es gaidu kko grandiozu! Gribas kkur aizlidot.

Pirms pāris dienām ar Arvi aicinājām padsmit labākos draugus uz atmiņu vakaru par piedzīvojumiem, ko katrs paspēja izbaudīt pēdējās 3 nedēļās, jo katrs pabija savā pusē austrumeiropai. Pie tā klāt tika sveikts arī pēdējais saldais starp mums. Vakara jaunatklājums bija siltās vasaras naktis, kad zem klajas debess var kaut vai aizmigt. Jestri gan mums gāja!

No rīta pakaltām saulē un ap pēcpusdienas lielo lietusgāzi nolēmām, ka vajadzētu kkur paložņāt. Pabijām zem pāris tiltiem. Un vakaru noslēdzām ar Katanu. Sen nebiju spēlējis. Praktizēsim biežāk.

Cik ilgi var ar kko aizrauties? Galīgi nemācēju atbildēt. Var aizrauties pāris stundas un var vairākus gadus.

Jautājums. Tu varētu tagad uz vietas tā vienkārši aizlaisties no visa uz pāris gadiem uz kādu vientuļu salu? Kā filmā The Beach. Apdomā tā kārtīgi. Varētu?

nav jāatbild.