Pāriet uz galveno saturu

Kedas

Ja atceries, tad Kāpā godam iznīcināju savus skriešanas apavus. Noslīcināju kempinga miskastē.
Pēdējo mēnesi skriešanai izmantoju gandrīz visus apavus, kas ataradās ģimenes garderobē. Protams, tie nevienmēr bija domāti ilgstošai skriešanai, tāpēc tas izsauca vairāku tulznu un noberzumu veidošanos, bet veiksmīgi variējot starp vairākiem apaviem izdevās tos noturēt sākuma stadijā. Paralēli tika meklēti iespējamie varianti jaunu kedu iegādei. Līdzekļi tika ierobežoti līdz 60 naudiņām.

1. variants bija Itāļu LaSportiva ražotie Crosslite, kas izcēlās ar Itāļu pieredzi, kvalitāti un izturību. Sver 580g
2. variants - Salomon Speed cross. Pieredze ar Salomon ražojumiem ir bēdīga izturības ziņā, bet šis ir pilnīgi jauns modelis, un parasti ražotāji mācās no kļūdām. Sver tikai 280g
3. variants - IceBug. Nav nekādu komentāru, nekad neesmu mēģinājis, bet daudzi orientieristi par tiem izsakās atzinīgi.

Pirmajam variantam mans izmērs Rīgā ieradīsies tikai nākamnedēļ, bet braucu prom jau sestdien. 1. variants atkrīt uzreiz.
Pēdējā brīdī uzgāju ļoti labu veikalu, Maratons. Tirgo inventāru tikai skriešanai. Tur atradu abus pēdējos variantus. Papētot IceBugus, subjektīvi novērtēju tos par neizturīgiem. Varbūt nākamreiz.
Tad nu pārliecinošu uzvaru manās acīs izpelnījās Salomoni.
Vieglums, saķere un garantija bija galvenie rādītāji, kas lika izdarīt pareizo izvēli. Un pats galvenais, ka šis bija arī vislētākais. Kaut arī plauktā bija uzrakstīta astronomiska summa, veikalniekam nosaucu savu maka saturu, un pēc pāris minūtēm laimīgs izgāju no veikala ar jaunām kedām. Beidzot, pēc 5 nedēļu pēdu mocīšanas!

Jaunos apavus vakarā iemēģināju RSP sprinta treniņā, Ķīpsalā. Esmu sajūsmā! Par distanci un par apvaiem vēl vairāk. Kļūdās atstāju ~ 5 minūtes, un lielajam M zaudēju vairāk kā minūti uz kilometru. Iespējams tāpēc, ka visu uztvēru pārāk nenopietni un vairāk koncentrējos uz treniņa lietderību nevis distances rezultātu.
Jāsaka Liels Paldies RSP puišiem par iespēju trešdienas vakarā piedalīties aizraujošā treniņā pilsētas kartēs. Nožēloju, ka netiku uz iepriekšējiem parku tūres posmiem.

Viss ir labi. Vasaras nauda jau vējā. Vēl kkur jānopelna pāris desmiti, jo pēc dažām dienām jau pametīšu LV, lai klātbūtnē vērotu pasaules ātrākos kartē. Bez tā
''Organizatori ir lieliski padomājuši par PČ fanu izklaidēm un tas tik tiešām varētu izvērsties par orientēšanās festivālu vārda tiešajā nozīmē.''

* RSP mājaslapā par Ungārijas braucienu

Komentāri

  1. es noteikti ņemtu IceBug , jo ar multisporta apaviem nav tā labākā pieredze iekš orient un arī naglas man pārāk nozīmīgas.
    P.S. veiksmīgu braucienu.

    AtbildētDzēst
  2. nu ar Salomoniem tiešām ir tā, ka nu jau vairs neliekas, ka viņi mācās no kļūdām, jo bildē arī izskatās ka šņores ir tieši tādas pašas kā ir bijušas jau pēdējos 5 gadus. Un tās ir vnk katastrofālas. Neviļus liekas, ka apavi domāti tieši 1 sezonai un ne vairāk. Garantija? Iespējams tā ir atbilde uz visiem Salomonu mīnusiem.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...