Pāriet uz galveno saturu

Remoss 09

Nedēļas nogale sākās ar pēcpusdienu pie L. Pēcāk ar nelielu 30-o gadu tērpu izrādi un beidzās ar kūkas ēšanu. Vakarā pie manis ieradās nepilna komanda, kas gatavojās startēt Remosā. Sūdzējos, ka nestartēšu, bet 12h pirms starta Arvis kko sačinīja tā, ka 6dienas rītā komanda, kuras sastāvu veidoja esošie/bijušie Ausekļa biedri, ar tikai vienu mērķi ieradās Tērvetē.
Jāsāk bija ar ''pastniekiem''. Padsmit minūtēs Sprīdītis tika atrasts. Tad tik saņemta karte, kurā varēja pēc izvēles iezīmēt vienu no 5iem dažādas grūtības pakāpes apļiem. Mēs paņēmām garāko, vērtīgāko. Speciālajos uzdevumos bez rāpšanās kokā B vēl bija jāielien slūžās un jābrien pa upi caur tuneli. Vēl paklaiņojām pa raķešu bāzi, un tad atpakaļ uz starpfinišu. Nākamajā aplī izmantojām pieredzi ar reversa reljefa kartēm, kas nesagādāja grūtības, jo prātā bija karte no K-pavasara. Visi mazliet atsalām no garā pārskrējiena. Izlīdām pie kkāda karjera ar ūdenstilpni vidū. Punkti par mistisku uzdevumu tika solīti daudz, bet nenojautām par ko. Sākumā visu uztvēru kā joku, bet teica, ka būs JĀPELD. Sākumā kāju iemērkšanu līdz celim, nesot nestuves. Tas nebija nekas salīdzinājumā ar nākamo - peldēšana. Uz to brīvprātīgi/obligāti/uzstājīgi pieteicās A(zīmīga, ka pēdējos gadus to darīja meitene). To redzot nez kāpēc palika siltāk. Tālāk iestājās neliels atslābums apļa beigu daļā. Komandas garu atkal atdzīvināja dažādi virvju posmi, kas deva vēl vairāk punktu ne kā peldēšana. Beigās vēl neliels stresiņš par laiku, un pēc 7h finišējam. Rezultāts tiek uzskatīts par labu. Un to apstiprina oficiālie rezultāti: 1. vieta grupā, 5. vieta kopā. Šis pagaidām ir augstākais sasniegums komandas vēsturē. Paldies, BZ, IK, DD, AG.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...