Spēlēt teātri var līdz zināmai robežai, tikai nekad jau neviens to robežu nepamana. Tāpēc vislabāk jau pašā sākumā vajag smieties par to. Manā ģimenē katrs dzīvo kā grib. Un arī lamājas kā grib.
Slēpot laikam ir jāiemācās tā kārtīgi, lai tas sagādātu patiesu prieku. Es jau varētu sūdzēties, ka neslīdēja slēpes vai trase nebija pienācīgi kopta, bet šoreiz ar slīdēšanu kkā neveicās. Trumpis visam bija pakaļas atsišana uz līdzenas vietas trases vidū. Kādam laikam pietiks.
Daudz interesantāka aktivitāte bija trešdien pēc 21:00, jo fizioloģijas katedrā aizkavējos mazliet ilgāk. Nācās padsmit km skrējienu veikt pilsētā, kurā šajā laikā notika pamatīgi sniega pārvietošanas darbi. Tāda laba sajūta, kad tev apkārt sānu pie sāna rosās traktori un sētnieki. Jautrākā daļa bija, kad apciemoju bezpajumtnieku bariņu zem Salu tilta. Pāris minūtes stāvēju aiz stūra un ar interesi klausījos valodas bagātībā, ko lietoja kādi 7-9 bez mājām palikušie. Uz Jūrmalu braukt bija slinkums. Un vispār pirms tā visa es skaitīju eritrocītus mikroskopā, lūk, tur bez pacietības vajag arī kvadrātainas acis. Bet dažiem iepirkšanās svētki liekas aizraujošāki - var jau būt.
Kāds rīt ballēsies.
iTunes: shuffle!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!