Pāriet uz galveno saturu

Rīgas Kausu 1. diena

So far, so good!
Tātad šodien Bumbukalnā norisinājās mana kluba rīkotās sacensības - Rīgas Kausi, kas bija arī pirmās atlases uz junioru izlasi, beidzot tās pienāca. Starts bija samērā vēlu, un, tā kā dzīvoju ~ 40 minūšu braucienā no sacensību centra, tad vēl 12os mājas mierīgi lasīju romānu. Iesildīšanās posmu šoreiz sāku neierasti agri, kas nebija laba doma, jo +/- 400 sekundes nācās nedarīt neko, un tikai starta koridorā tā pa īstam atcerējos, kas man tagad jādomā. Pirms starta biju pārliecināts, ka ātrums šoreiz samērā maz ko izteiks rezultātos, jo gaidāma orientēšanās mikroreljefā, ar ko salvena šī karte, bet patiesībā bija pilnīgi pretēji. Distance veda pa kartes līdzenāko daļu, kur, manuprāt, jāpārvietojas ar vidējo ātrumu zem 5 min/km. Lai nu kā, pirms starta izdarīju visu, izņemot paskatīšanos leģendā uz punktu numuriem, tie šoreiz bija tādi paši kā Magnētā. Kā parasti sāku ļoti strauji, jo pirmie kp likās vienkārši. Tā tas arī bija. Skrienot uz 3. kp un ieraugot, cik slapjš ir purvs, izvēlējos pietaupīt sausas kājas distancei, un apskrēju apkārt, kas man maksāja ~8 sekundes. Minstināšanās pie 4. kp arī prasīja ap 10 sekundēm, jo, ieskrienot punkta rajonā, apjuku un centos atrast kartē iespējamo kļūdu, bet pats atrados 3m no kp. Tālākā distance redzama kartē. Ja vēl nākamie punkti veda pa daudz maz mainīgu apvidu, kurā ātrumu vēl varēja aizstāt ar nelielu orientēšanos, tad distances otrā pusē prasīja pamatīgu ātruma izturību, kuru man gan gribējās mazliet lielāku. Tipiskas kļūdas turpmākajā distancē bija punkta paņemšana. Tā kā ātrums bija liels, uz gandrīz nevienu kp nebiju pilnīgi pārliecināts par kp atrašanās vietu un leģendu, kas rezultātā lika apstāties vai paskriet garām kp rajonā un zaudēt ~10 sekundes, bet tās bija arī manas vienīgās kļūdas. Finišēju ar domu, ka esmu uzrādījis labu rezultātu. Tad sekoja vairāk kā 10 minūšu stress, jo distancē no grupas devos pirmais, bet tas ātri pārgāja, jo R.K. ir noskrējis par nepilnu pusotru minūti ātrāk. Jānis finišēja ar vēl sliktāku rezultātu, zaudējot vairāk kā minūti, kas arī ir labs rādītājs. Pēc neilga brīža starp mani un līderi iespraucās arī A.K., kuram šķiet šīs ir pirmās Latvijas Kausa sacensības pēdējo 2 sezonu laikā, un viņš atgriezās ar uzvaru grupā. Kopā tikai junioru rezultāti šodien izskatījās šādi:
1. Raivo K. 0:32:08 +POLE
2. Andris K. 0:33:01 +00:54;
3. Edgars L. 0:33:27 +01:29;
4. Jānis T. 0:34:39 +02:31.
Mans vidējais ātrums distancē: 5:05 min/km, kuru gan vajadzēja pavilkt zem piecām. Tā kā 3 spēcīgākajām grupām bija vienāda distance, tad varēja salīdzināt rezultātus ar Latvijas top orientieristiem, un es akurāt ieņēmu 8. vietu, kas nav peļams rezultāts, gluži uz WOC šogad es nevarētu tikt. Vēl interesanti, ka labākais no M18 man zaudēja tikai 5 sekundes.
Bet patiesībā viss sāksies tikai rīt, kad lielu lomu spēlēs koncentrēšanās un orientēšanās tehnika.
Whish me luck!

Ā un Reigani atgriežas! Tā pavisam nopietni. Ar albūmu/izlasi un jaunām dziesmām, un solīja, ka spēlēšot šovasar festivālā pie jūras. Fantastiski! Pagājušgad bija graujoši.

Komentāri

  1. Cik saprotu, mērķis izpildīts, vismaz šodien! Tā tik turpini. (:

    Reigani? Kur ta Tu šitādas lietas izrāvi? Izklausās pārāk labi, lai būtu ticami..

    AtbildētDzēst
  2. Lai veicas, karte neizskatās viegla, jā.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...