Pāriet uz galveno saturu

un tagad arī.

Tātad mana vasara pašlaik izskatās:
Esmu ierobežots telpā. Man atņēma istabu, jo tur tagad dzīvos cilvēki, kas par to maksās. Visa mana mantiskā dzīve ir praktiski izvarota pa visām malām. Vienīgais, kas atrodas pa rokai vēl vakar bija bioloģijas teorijas un tagad ir ķīmijas grāmatu kaudzīte. Mana gultasvieta arī nav stacionāra, ja tā varētu teikt. Arī pieeja www ir stingri limitēta.
Pārsvarā mācos. Pagāšnedēļ sapratu, ka viss jāpakārto tam, lai uz eksāmenu es ierasto ar stabilām zināšanām. Ja jau reiz sāku, tad līdz galam! Un pēc šodienas bioloģijas eks. varu spriest, ka ir arī rezultāts, vai arī kādam bija slinkums izplānot advancētākus uzdevumus.
4 no 5 uzrakstīti, un pēdējais būs pati odziņa! Mans gaidītākais un izaicinošākais eksāmens. Principā uz viņu es lieku savu karjeras izvēli. Vēl pirms vairāk kā gada es un blakussēdētāja ķīmijas kabinetā nospriedām, ka ķīmija - Nebūs! Pēc pāris mēnešiem nākamajā mācību gadā beidzot ieraudzīju cerīgu skoltāju, kas varbūt varētu mainīt manu nostāju, un pēc pirmā semestra atpakaļceļa vairs nebija. Jā, ķīmija man ir saistoša.
No mājām mani rīt vakarā izraus L&L velotrips. Laikam 4 dienu garumā. No Liepājas līdz Jūrmalai pa garāko ceļu. Kā savu ceļa biedru izraudzījos AG. Un tā es gatavojos vienam no interesantākajiem notikumiem orientēšanās sezonā - Jukolas stafetēm. Pagaidām par tām vari palasīt pagājušā gada piedzīvojumus. Šogad gan oficiāli skrienu 1. komandā 6. etapu.
Ievērības cienīgs notikums šodien bija mazās, baltās mašīnas pārdošana. Tas bija mans pirmais auto, kurš arī vairākas reizes tika pieminēts šeit, jo daudz tika ar viņu mēģināts taisīt brīnumus. Sākot ar skaļiem Asteroīdu Augļiem, caurvēju un Dārtu aizmugurējā sēdeklī un beidzot ar atklājumu, ka sestajam cilvēkam bagāžniekā pat ir ērtības. Gandrīz katram manam draugam ir ko teikt par šo aparātu. Tagad ir atbrīvojusies viena brīva vieta ģimenes autoparkā. Ir jau gandrīz izlemts, kas to aizpildīs.

Ko es gribu? Es gribu, lai mana galva izskatītos tieši tā kā DD. Lai m man piezvana vakarā un pajautā, ko es daru un kā iet. Lai izžūst purvs pagalmā un var iedarbināt zālespļāvēju. Lai cilvēki man nejautā par to, ko es darīšu savā dzīvē tālāk. Es gribu daudz.

Nē, nopietni man ir ierūsējusi mūzikas bibliotēka, jo viss taču mētājas kkur apkārt. Tāpēc klausos radio. 101 fm skan mūzika 24/7 bez reklāmām - vnk shuffle pa radio. Uzgriez, nav ne vainas. Pēc pāris dienām tur gan ies gaisā kkas liels.

Komentāri

  1. baj baj wait birdij.

    un neaizmirsti urlu mētāšanu vecpilsētas ielās ar nolaistiem logiem un citām urlībām.

    pietrūks.

    AtbildētDzēst
  2. tu arī pagājušajā vasarā klausījies radio

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...