Pāriet uz galveno saturu

Valmieras čempionāts

Tā vietā, lai pavadītu pēdējos kopīgos brīžus ar klasesbiedriem, es izvēlējos piedalīties kārtējā Latvijas Kausa posmā - Valmieras čempionātā. Ja palūkojas uz pagājušo gadu sasniegumiem šajās sacensībās, tad vidējā distancē sanācis uzrādīt pārsteidzošus rezultātus, bet garajā distancē zaudēt daudz.
1. dienā vidējā distance - visas iespējas. Distance veda pa man labi zināmo Baiļu kalna karti, kurā orientējies esmu dienā, naktī, dziļā sniegā, pērkona negaisā, stafetēs un uz slēpēm tāpēc, ka Auseklim katru ziemu šeit notiek treniņnometne. Startā, uzmetot aci distancei, uzreiz sapratu, kas šodien būs svarīgākais. Pēc pirmā punkta izkristalizējās, ka ātrums šajā nedēļas nogalē man nebūs pietiekams jeb nevērās šķiedra*. Pēc pārsteidzoši labi paņemtā 3.,4.,5. kp, pie 6. kp jau panācu AD, kurš startēja 2 min pirms manis. Tad distance ieved kartes interesantākājā daļā.
Veiksme mani nepameta, un pie 10. kp ieraudzīju DV, kurš startēja 4 min ātrāk un ir junioru izlases dalībnieks. Šajā brīdī sapratu, ka uzvara jau gandrīz rokā. Gandrīz līdz distances beigām skrējām nosacīti kopā, jo es laboju viņa kļūdas, bet smagi zaudēju ātrumā etapa sākumā un vidū. Man pirmā kļūda tika pieļauta uz 21. kp, kad etapa vidū mainīju plānu un tā vietā, lai skrietu pa viennozīmīgi ātrāku variantu pa lauku, es izvēlējos skriet traversā pa aizaugušu kalna nogāzi. Tā kā 23. un 24. kp bija tīrā spridzināšana pa ceļu, no DV atpaliku un distances beigas veicu viens, uz 25. kp atstāju 30 sekundes kartes nenolasīšanas deļ. Bet tas neliedza finišā uzstādīt labāko laiku un izcīnīt pole-position rītdienas garajai distancei.
6,4 km, 41:44, 6:36 min/km, max 50 s kļūdās.
Vakaru pavadīju ļoti skaistās Jāņa lauku mājās Limbažu apkārtnē. Iegājām pirtī, iedžumpījām dīķī, apsvērām izglītības iespējas Latvijā, pasitām odus, klausījāmies plates, pasmējāmies par Lieni un ieēdām gaļu pusnaktī. Nē, nu ar Lieni viss kārtībā. Fantastisks pirmais vasaras sestdienas vakars.
Garajā distancē starts tika organizēts pēc iepriekšējas dienas rezultātiem, t.i. uzvarētājs iet pirmais un pārējie attiecīgi pēc zaudētā laika. Uzvar tas, kurš pirmais finišē. Nepilnu pus minūti aiz manis startēja AK, kurš man izcēla pirmo kp. līdz 10. kp skrējām kopā, līdzīgi, kā Kurzemes Pavasarī ar Jāni. Pēc tam mans temps samazinājās par 1 minūti uz km, un turpmāko distances daļu veicu viens ar tikai vienu domu galvā, ''kas un kad mani noķers nākamais''. Tas arī bija vienīgais, kas spieda mani turēt kkādu tempu. Praktiski nekļūdījos arī šodien, un nevienu distancē neredzēju, tāpēc finišēju ar domu, ka esmu 2., bet izrādas DV, man ir kkur paskrējis veikli garām un apbalvošanā kāpu uz 3. pakāpiena. Nevarētu teikt, ka šodienas distance bija īpaši interesanta, jo fakts vien, ka garajā etapā praktiski visu noskrēju gandrīz pa sarkano līniju, liecināja par km ķeršanu kartē.
11,4 km, 1:18:25, 6:54 min/km, 30 s kļūdās.
Ar rezultātu neesmu neapmierināts, jo zaudēju garās distances meistaram, un šāds vietu sadalījums bija jau paredzams.

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...