Pāriet uz galveno saturu

Salacgrīva - ĀVĢ - Salacgrīva

Uz Salacgrīvu ar jauno Golf lidojām ar vidējo ātrumu 130km/h, bet Ance ar to nebija gana un kaitinoši čīkstēja, lai brauc ātrāk. Bija jau arī pamatotas bažas par kavēšanu, jo pirmās grupas uz skatuves kāpa brīdī, kas šķērsojām Rīgas robežu. Kad noparkojāmies un uzcēlām kuģi, man mērķis bija tikai viens, dzirdēt mūziku, jo biju pamatīgi izslāpis pēc tās jau vairākas nedēļas, pateicotie AG. Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību bija brīvās izpausmes stendi, uz kuriem katram bija iespēja uzspiest savu kodu. Tā kā laika bija gana, tad nekautrējos kļūt pamanāms.
Iespējams, tamdēļ satiku vairākus jau gandrīz aizmirstus draugus. Pirmajā vakarā daudz laika pavadīju ar Lailu, kas man stāstīja un rādīja trakas lietas. Līdz zīmēšanai netikām, bet matus piedzīt pilnus ar lipīgu masu es dabūju. Neizplaika spēle, ko es sauktu par pludmales tenisu. Un paspēju arī nosimulēt braucienu pasaulē prestižāko sacīkšu auto. Vakara kulminācija bija Astro'n'out koncerts uz otras lielākās skatuves. Šeit gan klātesošie tika salidēti vienā kopkorī, dziedot un dejojot līdzi. Uzreiz pēc tam ieskatījāmies UNKLE live elektroniski satriecošajā brīnumā, kas atgādināja pagājušā gada jaunatklājumu The Whip. Bet principā nekāda patiesuma no viņiem nenāca. Pēcāk uzņēmu savu vienīgo etanola devu visā festivālā, labāko Mojito kādu līdz šim biju baudījis. Vakara pēdējās stundas pagāja telšu lielpilsētā, kur ne vienu vien reizi varēja dzirdēt Reiganu vasaras grāvējus, bez 15 2 un Laura. Salīdzinoši laicīgi aizgāju gulēt, nesagaidot TG saullēkta dejas. Man taču kaut kā bija jāizskatās pēdējajā reizē ar klasesbiedriem.

Uz izlaidumu ierados ar 40 minūšu handikapu, lai skolas tualetē nozmazgātu kājas, izksalotu miegu un uzšnorētu uzvalku. Un tad sākas 90 minūšu cepšanās skolas aktu zālē. Šajā brīdī es biju vīlies savā skolā, ja salīdzina otra upes krasta skolas izlaidumu daudz plašākās un greznākās telpās. Ja vēl nezini, tad visos 5 eksāmenos, kurus kārtoju, tiku novērtēts ar viduvējo B līmeni. It kā diezgan veiksmīgi, bet bioloģijā un matemātikā vēlējos tomēr attaisnot pūles, un abos līdz augstākam vērtējumam pietrūka 2%, bet tā tas dzīvē notiek. Smieklīgu filmiņu par manu 3 gadu kompāniju var noskatīties šeit. Pēc fiksiem foto un čatiem gāzēju atpakaļ uz Salacgrīvu.

Otrajā dienā, protams, festivāla teritoriju pildīja daudz lielāks cilvēku pūlis. Jau pie ieejas manā acu priekšā notika amerikāņu trillera cienīga narkodīlera aizturēšanas operācija, kas neiztika bez asām dūru cīņām. Bail palika. Līdz vakara hedlaineriem piedalījos vidažādākājās atrakcijās, piemēram, spēle atrodi Beātu, atspiedies 10 reizes pretī saņemot jogurtu un atrodi brīvu šūpuļtīklu. Scissor Sisters bija fantastiski iesildītāji vakaram, pēc kuriem beidzot izdēvās savākt kopā lielāko daļu draugu pāris metru attālumā no skatuves. Pēc MUSE par nakts aktvitātēm atbildēja MK. Šonakt paspēju padejot un klausīties TG diskotēku @ ILY. Un neilgi pēc saullēkta ar brāli atlūzām.

Music: Radio 101, jo nav man savas fonotēkas atskaņotāja.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...