Pāriet uz galveno saturu

MUSE

Pēc 10 stundu ļoti dziļa miega esmu pamodies un beidzot apzinājies, kas ar mani noticis nedēļas nogalē.
2010. @ Positivus.
Tieši pirms 24h Salacgrīvā. Mēs atradāmies 2m no skatuves saspiestā pūlī, visi grib tikt tuvāk un tuvāk, vairākas stundas pirms koncerta valda satraukums, neaprakstāmas emocijas . Tas viss gatavojās kļūt par iespaidīgāko mūzikas pieredzi manā mūžā līdz šim. Tāpēc likās vērtīgi atcerēties, kā MUSE iekaroja manu apziņu.

2002. gads, Horvātija. Dārta Ansaberga autobusā atskaņo pāris dziesmas no Showbiz, kuras uz mani neatstāj nekādu iespaidu. Bet 4 burtu salikums liekas gana labs, lai paturētu to prātā.
2006. Pirmo reizi redzēju televīzijā Live ierakstu dziesmai Starlight, kas tajā laikā ātri guva popularitāti. Tad man kļuva skaidrs, kādu mūziku spēlē un kā izskatās grupa. Tad vēl joprojām neko tādu pat negribas dzirdēt, izņemot pāris radio singlus.
2008. Stāstu par grupu un dziesmu Supermasssive Black Hole klausījos radio SWH Rock vakara pārraidē, ko tajā laikā bieži mēdzu, braucot mājās, klausīties. Bez MUSE tur uzzināju arī vairākām citām pasaulē aktuālām rokgrupām, kas tagad jau atradušas stabilu vietu manā bibliotēkā. Dziesma mani uzrunāja tiktāl, ka piekritu pat noskatīties filmu Krēsla, lai redzētu, kā un kurā vietā tiek izmantota dziesma. Pēc tam par grupu sāku interesēties vairāk, līdz noskatījos DVD koncerta ierakstu no Wembley stadiona, HAARP. Tad gan mani patiesi ieinteresēja MUSE, kas vairumam manu draugu nelikās ausīm tīkama.
2009. Martā rakstot ZPD, Ieva atsūtīja 2 dziesmas - Falling Down un Feeling Good, kas bija fons visam darba rakstīšanas laikam. Abas dziesmas tajā laikā tika klausītas vairāk kā vajadzīgs. Tā bija atslēga gan mieram, gan priekam, kas tajā brīdī bija ļoti svarīgi. Pirms jaunā albūma iznākšanas pāris pre-singli bieži tika spēlēti TG Lielajā Vakarā. Uprising un United States Of Eurasia abi kļuva par vieniem no visvairāk atskaņotajiem gabaliem atskaņotājā. Kad iznāca Resistance, lejupielādēju jau pirmajā dienā, klausījos tikai to ~ 2 nedēlas no vietas, klāt vācu arī iepriekšējo albūmu dziesmas, un tas jau liecināja, ka MUSE iekaroja plašu vietu manā playlistā. Fakts, ka AF, Madara Fr. apmeklēs koncertu Stoholmā, izraisīja nelielu skaudību, bet pie viena es atradu kādu, kas ir līdzīgās domās par MUSE. Gada beigās noskatījos filmu New Moon, jo arī šīs filmas skaņu celiņa tika iekļauta savdabīga I Belong To You dziesmas versija.
2010. MUSE tiek izziņoti kā hedlaineri Glastonberijas festivālam, par ko jau rakstīju, un vēlāk arī Positivus, šeit pat Latvijā. Tad gan viss bija skaidrs, kas būs mana šīs vasaras rokgrupa numur 1. Pats koncerts - tāds kā sapņos, elpu aizraujoša mūzika, fantastisks gaismu šovs, iemīlētas dziesmas ar vēl paspilgtinātu skaņu. Skudriņas skrēja pa muguru. Beigās sāpēja kājas, un balss saites kārtīgi sakairinātas. Neaizmirstami.

Komentāri

  1. Ļoti labi uzrakstīts.

    Un tur aiz muguras Tev tas feinais čalis, kurš mūs aizstāvēja no ļaundariem. He.

    Bija jau nu gan labi. Nevar nepiekrist.

    AtbildētDzēst
  2. To feino čali es noteikti pagājušā gadā biju satikusi kiteparty. žēl , ka šogad nesanāks aizbraukt.

    AtbildētDzēst
  3. veauc es googlejot sevi uzduros tam,ka esmu tev paradijusi MUSE.es piemeram to neatceros :D

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...