LČ Irbenē

Pēc vairāk kā gada ilga pārtraukuma atkal varēju izbaudīt došanos uz sacensībām ar kluba nodrošinātu autobusu, kurš pārbāzts ar daudz sīkiem orientieristiem. Latvijas čempionāts vidējā distancē un stafetē šogad norisinājās Irbenē. Pie lielā lokatora. Par to, cik unikāls ir apvidus, liecina kartes nominēšana šim statusam.


VIDĒJĀ DISTANCE

Kā jau nopratāt iepriekšējā rakstā, uz augstiem un pārliecinošiem rezultātiem biju spiests necerēt. Sajūtas pirms starta bija tieši tādas, kādas gaidīju. Vienīgais, uz ko šodien varēju vinnēt, bija konkurentu kļūdas. Bet par visu pēc kārtas. Sākumā centos skriet maksimāli piesardzīgi, katru kp ņēmu cik tehniski vien iespējams. Pirmās liekās sekundes tika atstāts uz saliņas pirms 7. kp, kad nespēju aptvert apkārtējo purvu un nedaudz zaudēju kontroli, bet tās bija tikai pāris sekundes. Pēc kp paņemšanas akli metos virzienā uz mazo taciņu, tāpēc nedaudz atkāpos no sarkanās līnijas. Etaps uz 9. kp bija tas, pie kā visvairāk piestrādāju treniņnometnē - tīrs virziens. Kā redzams kartē, nekas gluži taisns nesanāca + vēl ļoti saraustītā tempā, kas lika atdot konkurentiem 5-8 sekundes. Uz 10. kp plāns bija skriet pa ceļu un ieraudzīt grēdu uz ziemeļiem no kp. Patiesībā jau pus etapā biju pilnīgi pazaudējis savu atrašanās vietu, nācās apstāties, veikli uztvert apkārt esošo un pēc iespējas ātrāk izlabot kļudu. Tas viss prasīja vairāk kā 40 sekundes un arī medaļu. Skrējiens pāri tuksnesim uz nākamo kp prasīja daudz spēku, jutu pēdējo dienu nogurumu, bet līdz beigām nebija daudz, tāpēc spiedu ārā visu. Uz 14. kp tā arī īstu variantu neizdomāju, tāpēc 3 vai 4as liekas reizes pa vidu pilnīgi apstājos, lai nepazaudētu virzienu. Vissliktāk veiktais etaps ar zaudētu gandrīz minūti pārējiem, šeit otrreiz pazaudēju iespēju kāpt uz pjedestāla. Distances beigās ātrums kritās vēl vairāk, un finišēju ar gandrīz 3 minūšu lēnāku rezultātu kā uzvarētājam. Precīzāk 7. vieta ar laiku  30:00. 5,1 km ar 5:53 minūtēm uz kilometru. Līdz medaļai pietrūka 50 sekundes.
Dienas otrajā daļā, kamēr Ventspils krogos tika svinēta Zigmāra bronza, pretojos galvassāpēm guļot.


STAFETE

Pamatoti tiku iekļauts Ausekļa 2. komandā, pirmajā etapā. Mērķis bija izcelt startu, distancē skriet ar kādu kopā un kilometra laiku pievilkt pēc iespējas tuvāk 6:00. Starts bija fantastisks. Nesanāca līderēt, bet stabili bija smailē ar pirmās komandas dalībnieku.
Pēc tāda izrāviena pāris minūtes atelpojos, iekārtojos tūlīt aiz līderiem. Uz pirmajiem kp maz skatījos kartē, lai tiktu līdzi. Jau pēc 4. kp bars izretojās, jo vairums sakļūdījās, ieskaitot mani. Man tās bija sekundes 15, cietiem vairākas minūtes. Uz 6. kp cauri pretīgi dubļainam purvam skrēju praktiski viens, bet kalnā bezspēcīgi kāpu, it kā 20 reizes Riekstukalnā neko nebūtu devušas. Skrienot uz 7. kp, sāka veidoties mana distances kompānija, pagaidām 3 cilvēki. Distances veiksmīgākais kp manā izpildījumā bija 11., kur virzienu noturēju izcili un pieķēru vēl 2 komandas. Tur pretim uz 12. kp pazaudēju vairāk kā minūti nesakarīgas kļūdas dēļ. Pēc 13. kp orientēšanās praktiski beidzās, jo distances otra puse tika veikta barā, kas sastāvēja no 8 skrējējiem. Līdz distances beigām turējos pakaļgalā un Zigim stafeti nodevu kā 17. Visus 8,7 veicu 54:42 ar 6:17 uz km, kas tiek vērtēts kā gandrīz labākais, uz ko varēju cerēt, ja neskaita kļūdas. Komandas trešo etapu aizkavēja sportistu 2 lielakie ienaidnieki, tāpēc palikām bez komandas rezultāta.

Plāni par nākamajiem 2-3 mēnešiem ir neskaidri. Nesaprotu, kā lai tagad tieku ārā no radušās situācijas un vai vispār ir vērts tam censties. Pirmkārt, vēlos parunāties ar kādu speciālistu par savu organismu.

Otrkārt aizmirstiet.