Tieši desmit dienas šķīra pēdējo eksāmenu sesijā no nākamā semestra sākuma. Jau pirms vairākiem mēnešiem tika nolemts, ka pievienošos ģimenei braucienam uz Alpiem, protams, ja nebūs aizķeršanās eksāmenos, kas patiesībā bija. Ceturtdiena sākās ar easy eksāmenu datormācībā (esmu pilnīgi apmierināts ar 7) un vēlā vakarā jau atrados tumšā Polijas viesnīcā. Dienas labākā daļa bija stūrēšana. LP teiktais par ceļu kvalitāti nokrišņu laikā šajā zemē bija taisnība. Tiklīdz uz ceļa nokrita kāda pārsla, ātrums samazinājās tieši divas reizes un mašīnu atrašanās grāvī kļuva par normālu parādību. Nākamajā dienā apmetāmies Drēzdenē. Kamēr ģimene brauca iepirkties, es devos savā iespējams gada visaizraujošākajā treniņā. Jāpiebilst, ka šopingam laiks un piķis šajā braucienā netika taupīts. Drēzdenē izskrēju cauri praktiski visām ievērojamākajām pilsētas vietām, laiks pagāja ļoti ātri, taču karti tā arī nedabūju. Nākamajā dienā vizinājāmies pa garlaicīgiem Vācijas un Austrijas bāņiem, skatoties Draugus.
Pirmā diena kalnos bija ideāla, spīdēja saule, praktiski nepūta un ar vagoniņu pavizināties tika arī sīkais. Kūrorts liels, bet biju vīlies, ka svaigais sniegs visai maz. Vakarā paskraidīju pa ieleju, izlūkoju spotus treniņiem. Nākamās četras dienas sniga un ieleju klāja migla. Baigo prieku trases stāvoklis nesagādāja, tāpēc vairāk vizinājāmies ārpus tām.
Uz kalna pavadīju maz stundas, vairāk pievērsos distanču trasēm un skriešanai.
Trešajā dienā dēļošana pieriebās vispār, gandrīz biju gatavs īrēt slaloma slēpju komplektu, taču tad netīšām ieraudzīju parku ar daudz kastēm, trubām, galdiem, mucām, tramplīniem un elegantu BBQ zonu parka apakšā. Tādas lietas vienmēr mani piesaistījušas. Vietējie PRO parka centrā uz dažādiem elementiem rādīja trakas lietas, mēs ar brāli nomalē slīpējām C kasti.
Distanču slēpošanas trases šeit bija izskatījās kā žurnālu lappusēs. Ja nebūtu apkārt pāris pensionāru, liktos, ka es vienīgais šeit pa visu dienu būtu noslēpojis. Pabiju divās trasēs. Viena, kas veda gandrīz gar mūsu mājiņas durvīm, 5,5km aplis ar 25m kāpumu un otra 7km ar 100m kāpumu tālu no pilsētas pa mežu. Šajā sporta veidā esmu atradis kaut ko ļoti piesaistošu, jo gandrīz parakstījos noslēpot kādu maratonu nākamajā mēnesī. Netīšām uzgāju veikalu/īres punktu, kurš pieder latviešiem, un par lētu naudu dabūju sliktas slēpes. Tāpēc nobraucienos biju mazliet vīlies, taču par slodzes trūkumu nevar sūdzēties.
Kā katru gadu devāmies tādā kā pārgājienā. Ilga un nogurdinoša brišana pa dziļu sniegu uz kores atmaksājās. Nobrauciens pa neskarto, tikko uzkritušo sniegu atsauca atmiņā Gruzijas Kaukāzu. Laikam pirmo reizi dzīvē izbaudīju īstu pūderi. Braucot ar dēli zem sniega segas, sniegs pats ceļas gaisā un sajūta, ka visu laiku esi sniega mākonī. Neaprakstāmas sajūtas.
Pēdējā dienā, kaut arī pūta stiprs vējš un temperatūra nokritās zem -10 grādiem, spīdēja saule. Uz trases bijām vieni no pirmajiem, un vairāki nobraucieni bija ar patiesi baudāmu ātrumu. Daudz sēdējām kafejnīcās, pacēlājos un parkā, lai ķertu D. Vēl jāpiemin, ka vakaros virtuvē tapa vairāki Austriešu nacionālie saldie ēdieni. Saldumus vispār ēdām daudz, jo šoreiz kompānijā bija novākušies pārāk mazs skaits neārstējamu alkoholiķu pārspīlējot.
Atpakaļceļā, protams, IKEA and stuff..
Rīt jāsāk staigāt uz Ķīpsalu. Vēl no kalniem atvedu tradicionālas vērtības draugiem.
Pirmā diena kalnos bija ideāla, spīdēja saule, praktiski nepūta un ar vagoniņu pavizināties tika arī sīkais. Kūrorts liels, bet biju vīlies, ka svaigais sniegs visai maz. Vakarā paskraidīju pa ieleju, izlūkoju spotus treniņiem. Nākamās četras dienas sniga un ieleju klāja migla. Baigo prieku trases stāvoklis nesagādāja, tāpēc vairāk vizinājāmies ārpus tām.
Trešajā dienā dēļošana pieriebās vispār, gandrīz biju gatavs īrēt slaloma slēpju komplektu, taču tad netīšām ieraudzīju parku ar daudz kastēm, trubām, galdiem, mucām, tramplīniem un elegantu BBQ zonu parka apakšā. Tādas lietas vienmēr mani piesaistījušas. Vietējie PRO parka centrā uz dažādiem elementiem rādīja trakas lietas, mēs ar brāli nomalē slīpējām C kasti.
Kā katru gadu devāmies tādā kā pārgājienā. Ilga un nogurdinoša brišana pa dziļu sniegu uz kores atmaksājās. Nobrauciens pa neskarto, tikko uzkritušo sniegu atsauca atmiņā Gruzijas Kaukāzu. Laikam pirmo reizi dzīvē izbaudīju īstu pūderi. Braucot ar dēli zem sniega segas, sniegs pats ceļas gaisā un sajūta, ka visu laiku esi sniega mākonī. Neaprakstāmas sajūtas.
Rīt jāsāk staigāt uz Ķīpsalu. Vēl no kalniem atvedu tradicionālas vērtības draugiem.
Kad brauksi ciemos ?
AtbildētDzēst