40. Tartu Maraton

Sestdienas vakarā pametu Latviju, lai svētdienu pavadītu Baltijas prestižākajā slēpošanas maratonā. Starta iespēju saņēmu kā dāvanu, taču, uzzinot laika prognozi nedēļas nogalei un citu latviešu piedzīvojumus jau iepriekšējā nedēļas nogalē, slēpojums vairs nešķita tika daudzsološs, drīzāk traki izaicinošs. Protams, par ko es sūdzos, ja slēpoju tikai pusi no tā, ko komandas biedri sāka jau no rīta, kad gaisa temperatūra bija viszemākā. 63 km slēpošanas maratona startu vēroju no skatītāju pozīcijas. Lielisks foto stāsts redzams šeit, taču iedomājoties, uz ko šie tūkstoši entuziastu ir parakstījušies, tajā brīdī šķita, ka katrs no viņiem ir pelnījis rokas spiedienu no prezidenta. Es savu 31 km sāku dienas vidū. Ļoti interesants pasākums pirms paša starta bija kopīgi iesildīšanās vingrinājumi sniega meiteņu vadībā. Nekad nebiju startējis tik lielā masu startā, vēl vairāk koridora vidū, iespējams, tādēļ jau pirmajā kāpumā pūlis burtiski sabradāja manu (Jāņa) nūju. Pēc kāpuma sekoja iespaidīgs nobrauciens, un nebija jau nekāds pārsteigums, ka tā pakājē mētājās kaudzē sabraukuši igauņu bāleliņi ar ielauztām slēpēm, nūjām, kauliem un vēl. Visu distanci nevarēju noticēt, kā man izdevās tikt cauri bez neviena kritiena. Pēc starta drūzmas pirmos kilometrus riktīgi spiedu garām. Ātri vien pārliecinājos, ka JT slēpes šodien būs mana panākumu atslēga. Katrs nobrauciens bija tīrā bauda, jo nākamajā kalnā vēl arī uzslīdēju līdz pusei. Arī trases kvalitāte bija nesalīdzinoši labāka kā Alaukstā. Ik pēc septiņiem km uz trases atradās servisa punkti, kuros varēja dabūt visu nepieciešamo, galvenais, tēju un banānus. Ja trasē septiņu km laikā apdzinu kādus 30 slēpotājus, tad izvēloties pareizu taktiku chekpointā izdevās apiet vēl tikpat. Ātrums nokritās pēc otrā punkta, kad bija jau veikta vairāk kā puse. Iekārtojos grupiņā, kas turēja tempu un neļāva atslābt pat visstāvākajos kāpumos, taču ātrums bija ievērojami krities. Ja par slēpošanas tehniku, tad līdz pusei tā bija tīra, taču pēdējo trešdaļu vairs retu reizi izmantoju kājas, jo tagad jau moderni ir visu distanci vispār tikai nostumties. Arī par to pārliecinājos trases beigu daļā. Trīs km pirms finiša bija kafijas punkts, no kura cīņa tikai sākās. Savai grupiņai, kas sastāvēja no 6-7 unknown slēpotājiem, turējos pārsvarā aizmugurē. Tuvojoties finišam temps, protams, auga, un nekas neatlika, kā spiest ārā visu, lai tikai tiktu līdz finiša taisnei kopā. Neticamā kārtā tā arī notika. 200m taisnē iebraucām vairs tikai četri, un šajā brīdī es iedomājos, kā tas izskatās, piemēram, olimpiādē, TV ekrānā. Beidzot liku lietā ziemas nometnē gūtās iemaņas, kā attīstīt maksimālu ātrumu, slēpojot klasikā. Tas bija vareni, es viņus uzvarēju, un vēl ar pāris sekunžu pārsvaru, elegantu potītes stiepienu pāri finiša līnijai. Ar prieku saņēmu savu medaļu, apsveikumu un šokolādi. Izcīnīju 265. vietu, 31km noslēpojot 2h 40min 44s, kas automātiski kļuva par manu labāko rezultātu jebkurā stilā un distancē. Lepojos ar to, ka tagad varu slēpot ātrāk nekā skrienu.

Pēc finiša secināju, ka esmu pamatīgi apsaldējis plaušu, kā dēļ nākamo divu dienu treniņi tika atcelti, lai neiebrauktu vēl lielākos mīnusos.