Pāriet uz galveno saturu

Svaigas bildes

Ar smieklīgu eksāmenu materiālzinībās man sākās pavasara sesija. Smieklīgu tāpēc, ka tas drīzāk izskatījās pēc 120 cilvēku grupu darba. Kaut arī parūpējos, lai lielākajā daļā eksāmenu būtu automāti, trīs vērtīgākajos priekšmetos savas spējas gan būs jāpierāda rakstiski. Jau rīt matemātikā. Es varētu teikt, ka par spīti vasarai cenšos tomēr pieturēties pie mācībām, bet dažbrīd arī pilnīga atslēgšanās ir nepieciešama, kā piemēram pie DD laukos.
Treniņi karstumā ir diezgan demotivējoši. Sajūtas, ka kāju muskuļi izkūst skrienot. Anomāls pulss un svīšana mazliet biedē. Bez ūdens un ilgāk par stundu šādā laikā maz ko var panākt, taču no rītiem skriet kļūst arvien patīkamāk. Varbūt tāpēc, ka nav vairs jāceļas pirms astoņiem. Es klusībā ceru, ka Cēsīs +30 jau nebūs, citādi nopietni jāsāk apdomāt plāns, kā neizcepties jau pirms starta. Nekad neesmu bijis sajūsmā par orientēšanos dienas vidū vasarā. Varbūt tāpēc savā mūžā neesmu vinnējis Kāpu. 
Un jā, Latvijas čempionāts sprintā Cēsīs solās būt ļoti spraigs, kaut vai apskatot pieteikto dalībnieku sarakstu junioru grupā. Tas priekš manis būs mazais JWOCs, jo igauņu superelite piestās arī Raunā, kur nākamajā dienā norisināsies garā distance.
Šovakar pasta party. Rīt ieskriešanās stadionā, treniņs, kuram vēl neesmu sarunājis kompāniju.

Lilastes easy Magnētā Madara slēpotāju tērpā pie pirmā punkta sagaidīja ar kameru rokās. Maz man bilžu, kur esmu noķerts distances sākumā, kad viss izskatās svaigs. Foto no @magnetslv


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...