Kad festivāla izskaņā, agrā svētdienas rītā, Grēviņa deju placī izskanēja pēdējā Bohemian Rhapsody un divu dienu pilnība bija beigusies, iedomājos, ka tieši šajā brīdī vasara priekš manis sasniegusi briedumu.
Pēdējās trīs nedēļas neraujos piekļūt internetam, un nav ar' īsti kur. Neesmu uzrakstījis par čempionātu Polijā. Vēl jo vairāk slinkums iedziļināties distanču analīzēs. Cik pirmajās distancēs viss izskatījās cerīgs, tik pēdējās pārsteidzu pats sevi ar demotivējošiem rezultātiem. Visās distancēs, izņemot vidējās C finālu, cīnījos līdz galam, netaupoties un parādot labāko iespējamo rezultātu, jo, manuprāt, kļūdās atstātais laiks visaugstākā ranga sacensībās vairs nav atņemams. Čempionāta laikā atzinu faktu, ka neesmu iekļaujams tādā kategorijā kā Profesionāls sportists. Man bija iespēja pavērot top20 skrējējus ne tikai finišā, bet arī distancē. Varu tikai apbrīnot un priecāties par vienaudžiem, kas praktiski dzīvo sportā. Acu priekšā bija līmenis, līdz kādam ir iespējams nonākt.
Kad tikšu pie kartēm, varbūt pakomentēšu vairāk, bet pašreiz varu teikt, ka tā bija viena no spilgtākajām vēstures lappusēm manā mūžā.
Skatoties uz tava iepriekšējā ieraksta virsrakstu, nevaru iedomāties, kā tas izskatās tam top20. Apbrīnoju ne tikai viņus, arī Tevi.
AtbildētDzēst