4810

Pirmoreiz Chamonix pilsētiņā ierados pirms diviem gadiem, kad neplānoti sanāca neaizmirstamu piedzīvojumu nedēļa 1924. gada ziemas olimpisko spēļu pilsētiņā. Sākot ar MTB izbraucieniem un beidzot ar pakāpšanos kalnos līdz sniega robežai .Šogad mērķēju stipri augstāk, iekarot Alpu augstāko kori - Monblānu. Latviešu grupa, kas saulainā pēcpusdienā sasēdās vilcieniņa, kurš uzved virs mežu zonas, sastāvēja no 12 biedriem, ieskaitot māsu, tēvu, LP u.c.

Pirmajā dienā uzkāpām līdz savdabīgai telšu pilsētiņai akmeņu laukā (3204) un pārlaidām nakti, lai agri no rīta varētu relatīvi droši šķersot, manuprāt, maršruta bīstamāko vietu Lielo Kuluāru. Pār taku šajā posmā regulāri nāvējošā ātrumā lido akmeņi un klints šķembas. Posmu šķērsoju ar lielu adrenalīna devu. Lai arī pārskrēju pāri veiksmīgi, akmeņu uzbrukumu pirmoreiz mūžā izbaudīju nedaudz vēlāk, kad līdzīgi kā pārējā grupa pēc draudu kliedzieniem paslēpos zem tuvākā klints bluķa un vēroju nepielūdzamo akmeņu lietu no apakšas, cerot, ka netrāpīs. Līdz pusdienslaikam bijām sanieguši nākamo telts vietu sniega zonas sākumā (3782).
Telts celšana sniegā, kad apkārt lidinās helikopters, un dzīvošanas apstākļi, kad tēja tiek vārīta no sniega, likās fantastiska. Gulēt ilgi nesanāca, jo telti plosīja krusas negaiss un 1:00 naktī tika plānota ateja* uz virsotni, lai līdz pēcpusdienia paspētu vēl nokāpt līdz lejai.
Ceļš uz virsotni sākās baltā tumsā ar ietērpšanos inventārā, kas sastāvēja no vairākiem metālu izstrādājumiem un sasaites starp mani un māsu. Māsa jau pēc iziešanas sūdzējās par augstuma slīmību un pēc pirmā kāpuma evakuējās atpakaļ uz bāzi. Turpinājām ceļu divatā stipri ātrākā tempā, lai noķertu pārējos grupas biedrus un baudītu saullēktu uz stāvas kores, kas ved uz virsotni.
Kore, tas ir šaura iebrista taciņa sniegā, kurai abās pusēs ir pārsimts metru brīvais kritiens līdz ledājam vai stāva nogāze, taču apjausma par to, ka varētu būt bail, radās tikai kāpjot lejā. Interesanti bija arī atrasties retinātajā gaisā, kad ātri ejot pa līdzenumu nācās pat aizelsties.
Eiropas jumta sasniegšana, protams, bija varens brīdis līdzās zviedram un ukrainim. Apkārtējie kalni beidzot likās tik zemi. Pāris foto, uzvarētāju tēja un saldumi. Laboju personīgo augstuma rekordu par vairāk kā kilometru. Twitterī ieliku virsotnes bildi.
Jāpiekrīt, ka iešana lejā bija fiziski vissmagākā. Pa sniegu līdz bazes nometnei gāja viegli, taču otra puse pa akmeņiem un klintīm līdz vilcienam izsmēlu visu. Sajūtas kā 13h rogainingā. Varētu gausties par smago mugursomu vai milzīgajiem zābakiem, vai atspiestajām pēdām, taču nokāpjot lejā tas pēkšņi kaut kā kļūst mazsvarīgi.

*Laila: Darbības vārds, foto publicēti ar attiecīgu vienošanos.
Zilajā Nano: Arcade Fire - Spravl II (Mountains Beyond Mountains)