Dzelžu taka

Kamēr Itālijas pusē Monlānam tika dots starts CCC distancei, kas ir ~ puse no lielā ultra-maratona, trijatā nobraucām lejā pa ieleju uz bezpersonisku klints sienu, uz kuras saāķēti dzelži ložņāšanai. Tas izskatās pēc Mežakaķa, tika dzīvajā. Tik aizraujošu Via Ferrata vēl nebijiu gājis. Uz vertikālās, brīžiem negatīvās, sienas bez klasiskiem trošu ceļiem vēl atradās daži nestabili tiltiņi, trepes un pāris franči.
Vakarpusē uznāca stiprs negaiss, kā dēļ tika pārcelts ultra-maratona starts. Tikai īsi pirms pusnakts, kad kalnos lietus jau pārvērtās sniegā, pie pilsētas baznīcas lietū pulcējās tūkstošiem cilvēku, lai klātienē vērotu 2,3 tūkstošus laimīgo, no kuriem pieci ir mūsu tautieši. Ģērbušies plānās drēbītēs un mazu mugursomu uz muguras, dalībnieku rinda izskrēja pilsētas galveno ielu, zipspuldžu izgaismoti un vēlējumu pavadīti, skanot saviļņojošai mūzikai, kura vienmēr asociēsies tieši ar šo momentu.
Šodien sākšu lidot uz Latviju. Izskatās, ka Klubu stafetēs skriešu pēdējo etapu, bet pēdējais skriešanas treniņs bija pirms vairāk kā divām nedēļām.