Pāriet uz galveno saturu
Kāpšanas aktivitātes norimušās, laiks tiek pavadīts pilsētiņā. Uz galvenās ielas tiek krāmētas barjeras, reklāmas un karogi gaidāmajam skrējienam, pa ielu pretīm nāk ne mazums cilvēku ar zīmīgiem t-krekliem, kas apliecina dalību kādā no trim ultra-maratona distancēm. Filmiņa par UTMB.
Taču šajā desmitgadē startēt vēl neesmu ieplānojis, tāpēc viens no gaidītākajiem notkumiem noteikti bija MTB brauciens pa ieleju. Jau iepriekšējā dienā apstaigāju visus velo nomas punktus pilsētā, lai izvēlētos labāko piedāvājumu. Rezultātā tikām pie elegantiem, zili baltiem kalnu divriteņiem, ar kuriem īsi pirms pusdienslaika atradāmies ciemta centrālajā dzelzceļa stacijā, lai ar vilcienu dotos uz ielejas otru galu, netālu no Šveices robežas, kur startējām.
Sākumā 200 m kāpums pa kalnu akmeņainajām takām, kad lielākā daļa grupas mani kritizēja par sliktu maršrutēšanu, bet pēc kalnu pārejas šķērsošanas celiņa kvalitāte stipri uzlabojās, ātrums ievērojami palielinājās un mīšanās nebija nepieciešamas, jo atlikusī daļa veda tikai lejup pa ieleju. Atzinu, ka šādos nobraucienos tiek izmantoti visi velosipēda resursi un kam domāti braucamie ar full-susppension. Braukšana pilnīgi pārvēršas no tās, ko saprotam, vizinoties pa Latviju, kad nepieklājīgā ātrumā jāmanevrē starp lielākiem un mazākiem akmeņiem. Māsa paspēja izklāties uz takas un tā sasist roku, ka nācās evakuēt ar tuvāko transportu.
Ja par transportu, tad franču vilcienā ļauts ievietot tikai piecus velosipēdus, kas pamatīgi izbojāja garastāvokli, jo lielākajai daļai latviešu velobraucēju nācās palikt aiz durvīm.

Restorānos piedāvātās franču pankūku cenas mani pamudināja brokastīs uzcept pašam. Receptes googlē netrūkst.
Jā, vēl joprojām iet labi!

Komentāri

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
5 komentāri
Lasīt vairāk
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...
7 komentāri
Lasīt vairāk

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...
5 komentāri
Lasīt vairāk