[QUIZ!] Kas tas ir!?

Kāpšanas aktivitātes norimušās, laiks tiek pavadīts pilsētiņā. Uz galvenās ielas tiek krāmētas barjeras, reklāmas un karogi gaidāmajam skrējienam, pa ielu pretīm nāk ne mazums cilvēku ar zīmīgiem t-krekliem, kas apliecina dalību kādā no trim ultra-maratona distancēm. Filmiņa par UTMB.

Taču šajā desmitgadē startēt vēl neesmu ieplānojis, tāpēc viens no gaidītākajiem notkumiem noteikti bija MTB brauciens pa ieleju. Jau iepriekšējā dienā apstaigāju visus velo nomas punktus pilsētā, lai izvēlētos labāko piedāvājumu. Rezultātā tikām pie elegantiem, zili baltiem kalnu divriteņiem, ar kuriem īsi pirms pusdienslaika atradāmies ciemta centrālajā dzelzceļa stacijā, lai ar vilcienu dotos uz ielejas otru galu, netālu no Šveices robežas, kur startējām.

Sākumā 200 m kāpums pa kalnu akmeņainajām takām, kad lielākā daļa grupas mani kritizēja par sliktu maršrutēšanu, bet pēc kalnu pārejas šķērsošanas celiņa kvalitāte stipri uzlabojās, ātrums ievērojami palielinājās un mīšanās nebija nepieciešamas, jo atlikusī daļa veda tikai lejup pa ieleju. Atzinu, ka šādos nobraucienos tiek izmantoti visi velosipēda resursi un kam domāti braucamie ar full-susppension. Braukšana pilnīgi pārvēršas no tās, ko saprotam, vizinoties pa Latviju, kad nepieklājīgā ātrumā jāmanevrē starp lielākiem un mazākiem akmeņiem. Māsa paspēja izklāties uz takas un tā sasist roku, ka nācās evakuēt ar tuvāko transportu.

Ja par transportu, tad franču vilcienā ļauts ievietot tikai piecus velosipēdus, kas pamatīgi izbojāja garastāvokli, jo lielākajai daļai latviešu velobraucēju nācās palikt aiz durvīm.

Restorānos piedāvātās franču pankūku cenas mani pamudināja brokastīs uzcept pašam. Receptes googlē netrūkst.

Jā, vēl joprojām iet labi!