Pāriet uz galveno saturu

Laptopu vai iPad

Pirms vairākiem mēnešiem, 20. dzimšanas dienā, sponsori pa telefonu paziņoja, ka dāvinās man, 21. gadsimta studentam, it kā tik ļoti nepieciešamo ierīci - laptopu. Protams, pirmajā momentā atteicos. Tāpēc, ka veiksmīgi visu nepieciešamo studijām spēju paveikt univesitātes bibliotēkas jaudīgajos datoros un blogošanai un izklaidei pietika ar kādu no mājās atrodamajiem kompjiem. Vieglprātīgi atbildēju, ka līdz augustam vecāki mierīgi var atslābt par simtiem latu investēšanu ierīcē, no kuras ieguvumu īpaši daudz neredzēju.
Pienāca augusts un arī laiks, kad jāpārvācas uz dzīvi lielpilsētā un izbraucieni ārpus mājām un valsts kļuva garāki un biežāk. Ja arī sākumā likās, ka bez vispasaules tīmekļa varu iztikt nedēļām, tad tagad vajadzība pēc WiFi uztveroša apratā ir stipri aktualizējusies.
Noformulējot savas prasības - ērti pārnēsājams, nekādu vadu, diennakti izturīga baterija, izmantot galvenokārt kā pārlūku web un MS Office failiem, zem 300 Ls, - piedāvājumā uzpeldēja Apple iPad. Pārskatot planšetes piedāvātās iespējas darbam un mācībām, par laptopa izvēli sāku stipri šaubīties. 
Darbadienas vidū devos uz ābolu veikalu pie gudriem pārdevējiem, lai noskaidrotu, vai iPad patiešām spēj solīto. Ierīce it kā atbalsta visu, kas man būtu nepieciešams, taču brīdī, kad jāsāk dalīties ar failiem, sākas problēmas. iPad nav USB ieejas, viss notiek caur iTunes, kam tad arī nepieciešams vēl viens dators. Un tas nav vienīgais mīnuss, tā pat kā neskaitāmo plusu.

Vai man izvēlēties pārbaudītas vērtības, ko piedāvā desktops, vai par tādu pašu cenu mēģināt appple brīnumu, kurš pārsteidz ar ērtumu un inovatīvām iespējām?

Komentāri

  1. iPad der tikai ceļojumiem vai mājās guļot gultā. Normāla darbstacija tā nav un nebūs. Webs, bildes + nelieli teksti būs ok. Es ieteiktu labāk laptopu, jo iPad bez laptopa tāpat nevar eksistē.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...