#400

Man bija lieliska nedēļas nogale.
Ceturtdien līdz ar tumsas iestāšanos pametu analītikas laboratoriju, lai piedalītos kluba biedru rīkotajā nakts treniņā Kalngalē. Ļoti iespējams tāpēc, ka biju labi noskaņojies nakts distancei un sajūtas mazliet līdzinājās tām, kuras katru jūniju piedzīvoju Somijas dienvidos, sanāca uzvarēt treniņu. Biju pārsteigts par savām navigācijas spējām, jo ar vairākiem piņķerīgiem etapiem tiku galā bez aizķeršanās.
Uzreiz pēc tā Tērbatas ielas dzīvoklītī jautrā atmosfērā notika pirms-ballīte fakultātes Ziemas ballei. Tika pārspēts ietilpības rekords manai istabai, ja nemaldos 13 cilvēki. Gāja tik jautri, ka pašā ballē Kaļķos ieradāmies tikai pēc pusnakts. Balle gandrīz kā žetonvakars. Nē, nekas nespēs līdzināties žetonvakaram.
Sestdien pēc pankūkām ar zemeņu ievārījumu visu dienu praktiski nodzīvoju pa gultu, lai būtu gatavs koncertam, kuru gaidīju trīs mēnešus. Instrumentu performanci Arēnā nemaz nevar saukt par koncertu. Kaut ko tik pilnīgu un krāšņu koncertos es vēl nebiju redzējis, un viens ir skaidrs, tas ir sākums kaut kam lielam. Katra dziesma pārsteidza no jauna, un tagad The Time Is Now skan galvā skrienot. Pasākumu var pievienot topā līdzās MUSE Salacgrīvā un Brainstorm Tartu, kad pandas bija iesldītāji ar četrām dziesmām.
Nākamajā rītā brokastis piemājas Kabuki. Tas bija perfekts dienas sākums, jo tik ražīga diena man sen nebija bijusi. Izdarīju tik daudz, ka tagad, nedēļas vidū, atļāvos atbraukt mājās un aizmirst par skolu.

Vakarnakt noskatījos super komerciālu amerikāņu filmu. Un es biju sajūsmā. Neatceros, kad pēdējo reizi biju sēdējis sarkanajā krēslā pretī lielajam ekrānam un košļājis želejokonfektes. Ļoti iespējams tāpēc.
Šodien Jūrmalā spīdēja saule. Ideāls laiks, lai veiktu pēdējos labojumus Vaivaru kartei, kuras 2011. gada versija ir beidzot pabeigta. Pilnā salikumā to pirmo reizi izrādīšu sestdien, ikgadējā sētas mačā.

Zin' kā izskatās periodiskā tabula? Es tas pelēkais ar BĀRDU!