Krekliņš

Jes, pabeidzu semestri, iegādājos slēpītes un sagaidīju ziemīšus. Asfalta krāsas Ziemassvētkus.

Uzreiz pēc pēdējā nodotā darba universitātē, paņēmu jauno lampu un devos uz iknedēļas 10km nakts distancīti.  Kā jau minēja JT, lieliski izmantojam bezsniega apstākļus piepilsētas mežos, lai attīstītu attiecības ar kompasu un karti naktī. Ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir kas vairāk par vienkāršu tehnikas treniņu. Tas pārvēršas citā mistiskā telpā, kurā esi tikai tu, karte un lampas stars. Tad, kad skrien pilnīgi viens un koncentrējies tikai uz orientēšanos, ne tikai aizmirsti par pilsētā atstātajām problēmām, sāc gūt baudu no ierastā sporta pavisam citā līmenī. Treniņs pārvēršas par 90 minūšu sapni. Sapni.

Bet ja par realitāti, tad piektdienas rītā uzcepu pankūkas, smejoties pārskatot bildes no jautrās dzīvokļa 2in1 ballītes, atzīmējot abu dzīvokļa biedru otro pilngadību, atzinu, ka klusākie gada svētki iesākušies diezgan plaši. Pirmo reizi uz sauzemes pamēģināju ZG salvināto vecpilsētas karaoki. Tas bija jautri.

Tagad sēžu vilcienā, dodos uz ģimenes pusdienām pilsētas šikākajā restorānā, vismaz reizi gadā visi 7 Laķi pie viena galda. Un tūlīt jākāpj ārā, rakstu pabeigšu vakarā.

Pie galda bijām tikai 6, māsa aizsvinējās sekmību tā, ka nekustēj' no mājas.

Šovakar pasniedzu vienu no labākājām ziemassvētku dāvanām ever. Cik Zsvētku dāvanas vispār esmu 20 gados pasniedzis? Labi, ka vidusskolā meitenes ielika pamatus šajā jomā, citādi nekāds rūķis ar 26 bučām uz vaiga no manis neiznāktu.
Brīvdienas Jūrmalā. Mandarīni un decembra filmas. Jāiet uzskriet.