Atvainojos par Krekliņs.
O jā, sešas dienas bez. Tagad uz brīdi tāds satraukums. Bet izskatās, ka vismaz četras vēl arī nebūs. Stulbi man? Gandrīz kā augustā.
Tā, man ir jāpieraksta pāris piedzīvojumi vēl pirms jaunā gada.
Pirmkārt, vinnēju JT ikgadējo Ziemassvētku sprintu šoreiz Kronvalda parkā, apsteidzot pēdējo divu gadu nepārspēto karali ZG. Sen nebiju skrējis sacensībās, tāpēc 21 minūte bija patiesa prieka un azarta pilna, un distanču plānotājs minēja, ka esot izsmēlis visas parka iespējas interesantai distancei, kura tika sadalīta trīs apļos un vienā mazā fināla aplī. Jau pirmajos kp varēja pamanīt pārdomāto etapu plānojumu un dinamiku starp sarežģītiem un vienkāršiem punktiem, kas ļāva attīstīt balansu starp ātrumu un piesardzību. Sākumā ar diviem lidojošiem apļiem nodrošināju vairāk kā 30" pārsvaru, taču trešajā pārlieku izvairījos no diskutablu mūrīšu un žogu šķērsošanas, apskrienot apkārt. Tāpēc ~ 300m garajā fināla aplīti sāku ar tikai pāris sekunžu handikapu pār ZG. Tad gan ieslēdzu manēžas paātrinājumu un neizlaidu uzvaru no rokām pēdējos trīs kp, un Ausekļa ielas dzīvoklī draugu pulkā priecājos par vērtīgo panākumu.
Kā katru gadu, starp Ziemīšiem un Vecgada vakaru devos uz treniņnometni. Šogad ierasto Valmieru nomainīja Baltijas slēpošanas centrs Igaunijas dienvidaustrumos ar cerību, ka varēs daudz slēpot. Sniega nebija, bet bija +8C grādi un stiprs vējš. Sanāca noslēpot vien pāris stundiņas pa mazu kalnainu aplīti, kurš noklāts ar, pieņemu, pērnā gada sniegu un miljons gribētājiem, taču meklētajām sajūtām pietika. Sākumā, protams, Auseklis izskatījās kā pīles uz ledus, taču pēdējā vakarā uz trases slēpojās, varētu teikt, izcili. Biju sajūsmā par slēpēm, par progresu tehnikā un iespēju atklāt sezonu, kad Tartu slēpošanas maratona trases vēl spīd zaļā zālē. Ja par orientēšanās treniņiem, tad pārsvarā nometnē manī valdīja dažādas sieviešu problēmas un garastāvoklis. Pēdējās dienās kritās pašapziņa un dažbrīd viss likās slikti. Varbūt tāpēc, ka neglābjami ar katru smagāku treniņu kritās elektrolītu līmenis asinīs, nesapratu futbolu vai raizējos par veselību in general. Bet ja par pozitīvo, tad jau pirmajā 90' skrējienā pa skolas apkaimi izkristalizējās fakts, ka Igaunijā viss ir labāks. Tā kā Siguldā, tikai vēl kvalitatīvāk. Pēdējo gada mačos, nometnes meistarībā, paliku otrajā vietā ar vāju sniegumu kalnos. Ja par skaitļiem, tad laikam nevienam tā arī neizdosies šonedēļ pārspēt AP iepriekšējās nedēļas kilometrāžu, kas kalpoja par labu motivāciju nedēļas garumā. Šovakar vēl rakstura audzināšanas distance Mežaparkā kontrastam un, manuprāt, gada apjomīgākā nedēļa būs galā.
Neaizmirsti pusnaktī, skanot Doma zvaniem, svecītē sadedzināt papīrīti ar vēlēšanos. Pēdējos gados visas manas vēlēšanās ir piepildījušās.
O jā, sešas dienas bez. Tagad uz brīdi tāds satraukums. Bet izskatās, ka vismaz četras vēl arī nebūs. Stulbi man? Gandrīz kā augustā.
Tā, man ir jāpieraksta pāris piedzīvojumi vēl pirms jaunā gada.
Kā katru gadu, starp Ziemīšiem un Vecgada vakaru devos uz treniņnometni. Šogad ierasto Valmieru nomainīja Baltijas slēpošanas centrs Igaunijas dienvidaustrumos ar cerību, ka varēs daudz slēpot. Sniega nebija, bet bija +8C grādi un stiprs vējš. Sanāca noslēpot vien pāris stundiņas pa mazu kalnainu aplīti, kurš noklāts ar, pieņemu, pērnā gada sniegu un miljons gribētājiem, taču meklētajām sajūtām pietika. Sākumā, protams, Auseklis izskatījās kā pīles uz ledus, taču pēdējā vakarā uz trases slēpojās, varētu teikt, izcili. Biju sajūsmā par slēpēm, par progresu tehnikā un iespēju atklāt sezonu, kad Tartu slēpošanas maratona trases vēl spīd zaļā zālē. Ja par orientēšanās treniņiem, tad pārsvarā nometnē manī valdīja dažādas sieviešu problēmas un garastāvoklis. Pēdējās dienās kritās pašapziņa un dažbrīd viss likās slikti. Varbūt tāpēc, ka neglābjami ar katru smagāku treniņu kritās elektrolītu līmenis asinīs, nesapratu futbolu vai raizējos par veselību in general. Bet ja par pozitīvo, tad jau pirmajā 90' skrējienā pa skolas apkaimi izkristalizējās fakts, ka Igaunijā viss ir labāks. Tā kā Siguldā, tikai vēl kvalitatīvāk. Pēdējo gada mačos, nometnes meistarībā, paliku otrajā vietā ar vāju sniegumu kalnos. Ja par skaitļiem, tad laikam nevienam tā arī neizdosies šonedēļ pārspēt AP iepriekšējās nedēļas kilometrāžu, kas kalpoja par labu motivāciju nedēļas garumā. Šovakar vēl rakstura audzināšanas distance Mežaparkā kontrastam un, manuprāt, gada apjomīgākā nedēļa būs galā.
Neaizmirsti pusnaktī, skanot Doma zvaniem, svecītē sadedzināt papīrīti ar vēlēšanos. Pēdējos gados visas manas vēlēšanās ir piepildījušās.
Nu visas, diez vai!
AtbildētDzēstāb