DONE!

Šodien pusdienās paceļot medus burciņu pēkšņi apjautu, ka kāds ir paspējis iekarot mani. Tāds zināms vājums iemetās rokā, uzreiz pieliku plaukstu pie pieres un sasprindzināju smadzenes. Viss sakrita, esmu pašā sākumā tam, kas var izvērsties par lielāko murgu uz nenoteiktu laiku. Tā kā visticamāk tas ir kāds vīruss, tad par manēžu piektdienas vakarā vairs nebija ne runas. Viss, ar šo tad arī beidzas hard-core treniņi un pārejam uz saudzīgo atpūtas nedēļu, kuru šoreiz pasūtīja organisms nevis treniņplāns.
Nav jau tā, ka es to negaidīju. Iepriekš rakstīju, ka kādas sekas lielajiem apjomiem ir gaidāmas, un, lūk, rezultāts. Tas ir pierādījies gadu no gada. Tikai katru reizi liekas, ka es to pārvarēšu. Atkal kļūdījos.
Es dramatizēju, nav tik traki. Kopš pusdienām dzīvoju pa istabu filtrējot citronu tēju un sildot pēdas. Ļoti gribas rīt no rīta justies labi un braukt slēpot uz Priekuļiem. Ko lai es tagad daru?!