Pirmdienas naktī kinoteātrī noskatījos Girl With Dragon Tattoo. Noteikti vairāk kā trīnīša vērta. Jau pašā sākumā pārsteidza Karenas O versija par to, kā Led Zeppelin jāizklausās 2012. gadā. Grāmatā vien sešas lapas izlasīju, neskatoties uz to, filma likās dievišķa. Varbūt tāpēc, ka pēdējā laikā sēdēju uz drāmām un stulbām romantiskām komēdijām, kas ar laiku vienmēr apnīk un ka gandrīz tukšā lielākajā zālē filmu varēja baudīt visaugstākajā līmenī. Piesaistīja Stokholmas arhitektūra un infrastruktūra daudzās epizodēs, likās pazīstama, un zviedri. Cerams vasarā neaizmirsīšu emocijas un izlasīšu visu Larsona sēriju.
Nākamajā vakarā seksuāla rakstura noziegumi atspoguļojās pirmspirmizrādē Nacianālajā teātrī Osedžas Zeme, kur studentiem tika dota iespēja novērtēt jaunā režisora nākamo amerikāņu jau kkur redzētu ģimenes drāmu vairākās paaudzēs, kas bija emocionāli pārsātināta visus trīs cēlienus. Tāpēc es izvēlos JRT, jo amerikāņu vietā būtu latvieši, kas man patiktu stipri vairāk.
Kavēju manēžas, nerūpējos par veselību, spiežu uz kilometriem un apzinīgi mācos katram eksāmenam. Vēl esmu mazliet tā nopietni sācis apsvērt desmitgades plānu. Baigi.