2012. gada 16. februāra versija daudzkārt pārspēja pēdējo gadu emocijas. Kaut arī galvenie dzērieni un kūkas nemainījās, tuvu draugu loks gada laikā ir manāmi pieaudzis, viesu saraksts sniedzās pāri Rīgas dzīvokļa ietilpībai. Tas, kas paliks prātā, ir priecīgās sejas un brokastu torte, uz kuru pāris minūšu laikā piektdienas rītā savācās pilna virtuve draugu, dažs tikko no pirmās lekcijas, citi tikko no vecpilsētas, citi tikko modušies. Pēc pusdienu cienīgiem gabaliņiem, braucām uz Jūrmalu ķert kaifu, vizinoties ar auto un ragavām pa rajonu. Laikam, iejūtoties bobsleja kamanās, izbēru telefonu, kuru atrast nav izdevies vēl līdz šim brīdim, tāpēc telefoniski mani sasniegt pašlaik nav iespējams.
Pēc trakas dienas biju galīgi beigts un izrubījos uz 14 stundām, lai nākamajā dienā dotos uz Tartu. Vecāki tāpat kā pērn uzdāvināja biļeti uz 31km slēpojumu klasikā.
Sniga, pūta un temperatūra knapi zem nulles. Mērķis pirms starta bija tikai viens - pārspēt 2011. gada rezultātu 2h40. Pirmos 10km pa trases kalnaināko posmu cītīgu spiedu visiem garām, uzskrienot kalnus un stumjoties līdzenajā. Pēc pirmā servisa punkta atcerējos par slēpošanas tehniku un sāku turēt pulsu mazliet virs aerobā sliekšņa, un rādīju visu, ko Biķerniekos pēdējā mēneša laikā biju iemācījies.
Pirmos 15 km noslēpoju 1h12min, kas likās cerīgi mērķa īstenošanai. 10km pirms finiša sāka palikt grūti, pēdējā servisa punktā pirms finiša pavadīju vismaz divas minūtes kārtīgi papildinot šķidruma un cukura krājumus organismā ar melleņu ķīseli, nekur citur viņš negaršo tik labi, kā tur, trases malā. Slēpošana palika gausāka, apdzīšanas praktiski vairs nenotika, tikai regulāra skatīšanās pulkstenī un intriga, vai paspēšu zem 2h40. Pēdējā kilometrā skatiena attālumā nevienu savas grupas slēpotāja nebija. Taču pēdējos 500m tālu priekšā tomēr vienu pamanīju gados vecāku slēpotāju, kuram šis bija jau 22. slēpojums, un tad gan metu pie malas pulsa turēšanu, papletu spārnus un stūmos tā, ka galva griežas, lai līdz pēdējai finiša virāžai opi panāktu un olimpiskajā taisnē cīnītos plecu pie pleca. Tā pat kā pērn priecīgs vienu vietu finišā atguvu, šoreiz par divām sekundēm. Rezultāts par deviņām minūtēm fiksāks kā mērķa - 2:31:40.
Pirmos 15 km noslēpoju 1h12min, kas likās cerīgi mērķa īstenošanai. 10km pirms finiša sāka palikt grūti, pēdējā servisa punktā pirms finiša pavadīju vismaz divas minūtes kārtīgi papildinot šķidruma un cukura krājumus organismā ar melleņu ķīseli, nekur citur viņš negaršo tik labi, kā tur, trases malā. Slēpošana palika gausāka, apdzīšanas praktiski vairs nenotika, tikai regulāra skatīšanās pulkstenī un intriga, vai paspēšu zem 2h40. Pēdējā kilometrā skatiena attālumā nevienu savas grupas slēpotāja nebija. Taču pēdējos 500m tālu priekšā tomēr vienu pamanīju gados vecāku slēpotāju, kuram šis bija jau 22. slēpojums, un tad gan metu pie malas pulsa turēšanu, papletu spārnus un stūmos tā, ka galva griežas, lai līdz pēdējai finiša virāžai opi panāktu un olimpiskajā taisnē cīnītos plecu pie pleca. Tā pat kā pērn priecīgs vienu vietu finišā atguvu, šoreiz par divām sekundēm. Rezultāts par deviņām minūtēm fiksāks kā mērķa - 2:31:40.
Protams, varētu sūdzēties par slīdamību, pretvēju, pavēju, trako snigšanu un atdzisušo tēju, bet trase jau viena. Nākamgad startēšu atkal, bet uz garo distanci vēl gatavs neesmu.
Ā un lieliskas emocijas no 61 km distances lasāmas Kristīnes K emuārā
Ā un lieliskas emocijas no 61 km distances lasāmas Kristīnes K emuārā
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!