Pāriet uz galveno saturu

20+ km nedēļas nogale

Ar Ziemeļu Divdienu 6.5km vidējo distanci un 14.5km garo distanci atklāju savu 2012. gada o-sezonu.
Pirms sacensībām paspēju aizvadīt tikai četrus kvalitatīvus treniņus nedēļas laikā, jo skriet atsāku tieši pirms nedēļas pēc traumas daļējas izārstēšanas. Šonedēļ pieteicos uz sonoskopiju muskuļiem un saitēm, cerams, rezultāti apslāpēs manas bažas. Galvenokārt, aizvadīju dažāda garuma ātruma intervālus Magnētā pie reizes atsvaidzinot arī maršrutēšanas spējas mežā. Ja otrdienas Vecāķos pēdējos intervālus būtu grūti nosaukt par paātrinājumiem, tad ceturtdien kluba koptreniņā mežā, kur četrās īsās distancītēs ar kopējo startu bija iespēja ne tikai salīdzināt ātrumus, bet arī iejusties sacensību atmosfērā, kājās jutos pietiekami labi, lai nenožēlotu pieteikšanos sacensībām.
Sestdienas vidējā distance Garciemā reizē bija arī kontrolsacensības Latvijas izlases kandidātiem, kas sapulcināja praktiski visus labākos. Pirmā pozitīvā ziņa, ka startēju tieši pirms diviem labākajiem izlases skrējējiem, kas lika domāt, ka šoreiz man ir visu laiku labākā starta izloze. Pirms distances izvirzīju mērķi nepieļaut lielas kļūdas, katrā etapā jau laicīgi piedomāt pie kp paņemšanas un redzamības, lai izvairītos no bakstīšanās. Jau iesildoties bija skaidrs, ka ātrums nebūs mana stiprā puse, tāpēc finišēt labākajā pusē no dalībniekiem būtu ļoti labs rezultāts, nojaušot par vidējo ātrumu apvidū.
Vidējā distance 1. daļa
Vidējā distance 2. daļa
Taču distance nebija tik vienkārša, bet gan klasiski sarežģīta vidējā distance. Sāku rezervēti ātri, uzbliezu pirmo kalnu, atdūros pie 3. kp. Cerēju pamanīt seklo ieplaku ar ūdensbedri pirms kāpām, taču nācās apstāties jau kāpas, lai izlasītu reljefu. Pie 6. kp izmetu līkumu gar zaļo, pateicoties pēkšņam sabiedrības uzplūdumam punkta rajonā. No 9. kp izskrēju reizē ar EB, kurš mani panāca par divām minūtēm (necerēti vēlu), līdz karšu maiņai vilku līdzi, ieskatoties tikai leģendā. Karšu maiņā nācās apstāties kādas 4-6 s, griežot karti. Pārsvarā visos etapos skrēju maksimāli taisni, kas man atmaksājās uz 15. kp, kur lieki šķērsoju grēdu, bet apkārt variantu pamanīju tikai finišā. Turpmākajos etapos arvien vairāk gaidīju brīdi, kad beidzot kļūdīšos, kas, savukārt, motivēja neļaut atslābināt smadzenes skābekļa trūkuma apstākļos un koncentrēties uz pareizu orientēšanos.
Finišēju ar 9. rezultātu, stipri labāk, kā gaidīju. Galvenokārt, pateicoties citu neveiksmēm. Ātrums 5:49min/km tieši par minūti lēnāks, kā līderiem.
Garā distance bija tieši tāda, kā to iedomājos. Krustām etapi pāri kāpai, līdzīga orientēšanās kā kluba tehnikas treniņos, lielu ātrumu prasošs apvidus un pāris īsi sarežģīti etapi pie jūras beigās. Visu distanci noskrēju viens, cerībā, ka kādu panākšu, taču pāris bakstīšanās to padarīja neiespējamu pie mana ātruma. Pieļāvu vairākas kļūdas, taču ne vairāk par divām minūtēm kopā neatstāju. Sākumā centos turēt pieklājīgu tempu, bet otrajā pusē ieslēdzu komfortablu mīksto ātrumu.
Ja citas kļūdiņas varētu piedot, tad pazušanā uz 28. kp sevī vīlos. Plāns bija noķert taciņas etapa vidū, taču tas mani ieveda pauguriņu labirintā, no kura centos izskriet ārā pa labi, bet aizskrēju jau līdz pat celiņiem fragmenta labajā pusē. Atstāju minūti, kaut gan šis un vēl pāris pēdējie kp bija mans distances mērķis. Finišā no uzvarētāja atpaliku vairāk kā 17 minūtes ar 11. rezultātu. Vidējais ātrums 6:09 min/km. 

Sacensībās noskrēju vairāk kā 20 km, un nolēmu tādas neatkārtot biežāk kā reizi mēnesī, jo garās distances patiešām ir garas un atjaunošanās prasa ilgāku laiku kā junioru grupā.
Nākamais starts Rīgas Kausos, divas vidējās distances, kontrolsacensības un iespēja cīnīties par naudas balvām.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...