Velosipēds, tā jau ir vēsture. Tagad pa pilsētu vizinos ar sarkanmelno plastmasas raķeti. Gandrīz kā divvietīgs kabriolets, tikai fiksāks satiksmē. Tik fiks, ka uzstādīju jaunu personīgo rekordu maršrutā no Jūrmalas mājas līdz Vanšu tiltam - nepilnas 32minūtes (iepriekšējais tika uzstādīts nakts laikā ar Golf, neapstājoties pie neviena luksofora). Jāpiemin, ka uz šosejas maksimālais ātrums aizvējā ir ap 80 km/h. Un pilsētā tāds pats.
Bet vispār pilsēta vasarā galīgi nevilina, cenšos pēc iespējas biežāk braukāt uz Jūrmalu. Mājās graizu ābeles, nezin' kāpēc tā ir mana šī pavasara vilinošākā nodarbe. Noteikti vērtīgāk kā stundām skatīties 60 minūšu G.oT. sērijas.
Svētdien studentu izlases treneris ļoti korekti paziņoja, ka uz čempionātu Spānijā jūnija sākumā visticamāk nebraukšu. Divās no četrām atlasēm, kurās startēju, uzrādītie rezultāti nedeva vietu izlases sešiniekā. Studentu čempionāts bija mans sezonas lielākais mērķis, sapnis mirstamajos manēžas treniņos un motivācija garajiem janvāra skrējieniem. Paralēli treniņiem meklēju un atradu arī sponsorus dalības maksai, ceļam. Tikai pēc nepiedodami slikti noskrietas RK 1. dienas sāku apjaust, ka nu jau, lai tiktu izlasē, jānotiek brīnumam. Realitāte ir tāda, ka dabūtajam piķim vairs nav vērtības, un arī visa sezona izskatās diezgan šķidra.
Tagad esmu nedaudz iestidzis demotivācijā. Neeju treniņā, izdomāju muļķīgus attaisnojumus. Nesaprotu, kas man tagad ir jādara.
paprasi mazaj, viņs tev pateiks, ko darīt ;)
AtbildētDzēstD.
*mazajam
AtbildētDzēst