Sprints un Smecersils

Tūlīt pēc dubultiem Ziemassvētkiem startēju ikgadējā JT sētas līgas mačā. Šogad sacensības augušas gan dalībnieku skaita, gan distanču garuma ziņā. Ziemassvētku sprintam neierastajā gaišajā dienas laikā veicām kārtīgu 30 minūšu vidējo distanci Biķernieku D kartē ap ebreju kapiem. Sevi uzskatīju par favorītu, jo pērn distances izskaņā tieši es vinnēju cukurgailīti. Startēju sākumā, vandījos pa kupenām diezgan veikli. Vairākos etapos vajadzēja ieslēgt īpašas maņas, jo neprecizitātes kartē sētas līgas posmos ir pašsaprotamas. Finišēju ar it kā labu laiku, taču beigās 4, kas sekojošajā nakts sprinta startā atmeta mani 35 sekundes aiz līdera ZG. Sacensību finālā pa piecstāvu māju pagalmiem nekādas azartiskas cīņas nenotika. Skrēju,  cik ātri varēju, bet noķert zibenīgos kluba biedrus neizdevās. Kartība finišā saglabājās tā pati, un par trīskārtēju Ziemassvētku sprinta uzvarētāju kļuva ZG, neiedziļinoties organizatoriskās kļūmēs. Pēc skrējiena tapa skaidrs, cik lēns esmu kļuvis uz treniņbiedru fona.

AT fotošāvieni

Balkons pirms rītarosmes

Nākamās 5 dienas trenējāmies slēpošanā Smecersila kompleksā Madonā. Dzīvot trases malā un ziemas nometni pavadīt uz slēpēm sapņoju jau sen. Nelaime, ka pirmajā dienā organismu saindēja Jāņa Tamuža vārdā nosauktais vīruss, kurš turpināja savu uzvaras gājienu visu nedēļu, aprijot neaizsargātus orientieristus vienu pēc otra. Taču pareiza atveseļošanās taktika man ļāva jau otrās dienas vakarā uzkāpt uz slēpēm. No rīta nedaudz uzskrēju, pa dienu mācījāmies slīdēšanas tehniku, vakarā vācām apjomu gan klasikā, gan slidā, gan četrāpus. Asi līkumi pēc nobraucieniem bija vājā vieta, tāpēc Smecersila nogāzēs mācījos kontrolēt situāciju lielā ātrumā. Neiztiku bez iespaidīgiem kritieniem, un vainoju visu citu, izņemot sevi. Paši taisījām vakariņas, analizējām tehnikas video ierakstus, audzinājām jaunākos un pēdējā vakarā iemēģinājām jauno pirti. Jāsaka, ka šī bija līdz šim labākā ziemas nometne, kādā esmu bijis Auseklī.