Pēdējās 10 dienās piedzīvoju to, ko gaidīju jau vairākus mēnešus. Uzreiz pēc sesijas pēdējā eksāmena sametu pāris lupatas somā un gāzām prom uz Alpiem. T.i. pievienojos ģimenes ikgadējam braucienam uz kalniem.
Ar braukšanu nesteidzāmies. Pa ceļam nakti pavadījām Augustovā un veselu diennakti Drēsdenē. Vācijā, kamēr meitenes ķemmēja neskaitāmos veikalus, izmantoju salīdzinoši silto Vācijas ziemu un paskrēju pa Elbas promenādi. Sastapos ar pāris suņiem, kas Rīgas mežos beigtos neprognozējami, bet Drēsdenē suņu saimnieki parūpējušies, lai mans sirds ritms nepalielinātos par nevienu lieku sitienu minūtē.
Galamērķī, Austrijas Zillertal ielejā, atklājās, ka mājiņa atrodas zemāk, kā biju iedomājies, un mani plāni par celšanos ar agru distanču slēpju aplīti nepiepildījās. Dzīvojām klasiskā kūrorta mājiņā ar balkoniem, mazām istabiņām un plašu virtuvi, uz kuru ved šaurs un stāvs serpentīns, un, kamēr mēs ar aizturētu elpu līkumojām ar piekrautajiem T5, pilns skibus ar slēpotājiem to visu izpilda ar vienu roku, runājot pa telefonu.
Šogad trases skrāpēju gan ar dēli, gan ar slēpēm, taču laikam jau visvairāk patika diena, kad bija mana kārta pieskatīt Kristoferu un, kamēr sīkais lādējas, izmēģinājām distanču trasi kalnos. Lai arī distanču slēpošanā nav stilīgi pacēlāji un liels ātrums, inventārs tomēr ir vieglāks un lētāks. Tāpat var ķert sauli, kalnu mājiņās dzert šokolādes ar putukrējumu, fotografēt ekrāntapetes. Uzlikām arī Tiferi ar slēpēm uz špūres, lai sāk pierast. No kalna turējās labi.
Vienu vakaru izmēģinājām 7 km garo ragavu nakts nobraucienu. Pagājušā gadsimta pacēlāja vagoniņš ar vaļējām durvīm jau sākumā pierādīja, ka prātīgs šis pasākums noteikti nebūs. Un, ņemot vērā mazo manevrēt spēju un lielo masu braucot divatā, skaidrā prātā tas viss liekas diezgan traki. Tā kā visi palika dzīvi, ar vienu reizi bija par maz, tāpēc, kamēr pārējie sēdēja krogā, uzkāpām vēlreiz līdz pusei un atkal mēģinājām labot ātruma rekordu un izprast neizprotamo stūrēšanas tehniku.
Pēdējā dienā ielejas galā aizbraucām uz ledāja trasēm, 3 km tuvāk saulei, kur gan neliela iekaisuma papēdī dēļ uz dēļa tā arī neuzkāpu. Labākais bija tas, ka pacēlāmies virs mākoņiem un miglas, kas pārklāja visu ieleju. Mazliet pabradāju pa sniegu un tad ļāvos starojumam. Uz kalna ilgi nepalikām, jo autobusam 17 km kalnu ceļš prasīja vairāk kā stundu turpceļā.
Bez vandīšanās pa kalnu pirms brokastīm paskrēju, pēc kalna taisījām kopējas vakariņas, vakaros skatījāmies filmas/seriālus. Man jau neko vairāk arī nevajag brīvdienām.
Ar braukšanu nesteidzāmies. Pa ceļam nakti pavadījām Augustovā un veselu diennakti Drēsdenē. Vācijā, kamēr meitenes ķemmēja neskaitāmos veikalus, izmantoju salīdzinoši silto Vācijas ziemu un paskrēju pa Elbas promenādi. Sastapos ar pāris suņiem, kas Rīgas mežos beigtos neprognozējami, bet Drēsdenē suņu saimnieki parūpējušies, lai mans sirds ritms nepalielinātos par nevienu lieku sitienu minūtē.
Galamērķī, Austrijas Zillertal ielejā, atklājās, ka mājiņa atrodas zemāk, kā biju iedomājies, un mani plāni par celšanos ar agru distanču slēpju aplīti nepiepildījās. Dzīvojām klasiskā kūrorta mājiņā ar balkoniem, mazām istabiņām un plašu virtuvi, uz kuru ved šaurs un stāvs serpentīns, un, kamēr mēs ar aizturētu elpu līkumojām ar piekrautajiem T5, pilns skibus ar slēpotājiem to visu izpilda ar vienu roku, runājot pa telefonu.
Šogad trases skrāpēju gan ar dēli, gan ar slēpēm, taču laikam jau visvairāk patika diena, kad bija mana kārta pieskatīt Kristoferu un, kamēr sīkais lādējas, izmēģinājām distanču trasi kalnos. Lai arī distanču slēpošanā nav stilīgi pacēlāji un liels ātrums, inventārs tomēr ir vieglāks un lētāks. Tāpat var ķert sauli, kalnu mājiņās dzert šokolādes ar putukrējumu, fotografēt ekrāntapetes. Uzlikām arī Tiferi ar slēpēm uz špūres, lai sāk pierast. No kalna turējās labi.Vienu vakaru izmēģinājām 7 km garo ragavu nakts nobraucienu. Pagājušā gadsimta pacēlāja vagoniņš ar vaļējām durvīm jau sākumā pierādīja, ka prātīgs šis pasākums noteikti nebūs. Un, ņemot vērā mazo manevrēt spēju un lielo masu braucot divatā, skaidrā prātā tas viss liekas diezgan traki. Tā kā visi palika dzīvi, ar vienu reizi bija par maz, tāpēc, kamēr pārējie sēdēja krogā, uzkāpām vēlreiz līdz pusei un atkal mēģinājām labot ātruma rekordu un izprast neizprotamo stūrēšanas tehniku.
Pēdējā dienā ielejas galā aizbraucām uz ledāja trasēm, 3 km tuvāk saulei, kur gan neliela iekaisuma papēdī dēļ uz dēļa tā arī neuzkāpu. Labākais bija tas, ka pacēlāmies virs mākoņiem un miglas, kas pārklāja visu ieleju. Mazliet pabradāju pa sniegu un tad ļāvos starojumam. Uz kalna ilgi nepalikām, jo autobusam 17 km kalnu ceļš prasīja vairāk kā stundu turpceļā.
Bez vandīšanās pa kalnu pirms brokastīm paskrēju, pēc kalna taisījām kopējas vakariņas, vakaros skatījāmies filmas/seriālus. Man jau neko vairāk arī nevajag brīvdienām.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!