Pāriet uz galveno saturu

Fixie un piedāvājums uzslēpot Vecpiebalgā

Šodien stundu pavadīju mazā veikaliņā, kurš piestumts pilnas ar veciem velosipēdiem un to dzelžiem. Esmu nobriedis nākamo vasaru vizināties ar vienu no tiem hipsteru vienātruma braucamajiem. Pāris mēnešus pēc tam, kad iepriekšējo riteni nakts laikā aizstiepa no, manuprāt, drošākās Rīgas velo stāvvietas, sāku apsvērt dažādus variantus jauna iegādei. Apskatīju pāris veikalu kalnu divriteņu ziemas piedāvājumus, taču beigās izsecināju, ka vispiemērotākais tomēr būtu vieglie šosejnieki. Jo reāli pārvietojos tikai pa asfalta maršrutu dzīvoklis-skola-Jūrmala un man galvenais prātā, lai braucamais labi ripotu un būtu viegli nesams pa kāpņutelpu. Velosipēdu laikam likšu kopā no puslīdz lietotām detaļām, lai neizceltos fenderētāju acīs un samazinātu braucamā budžetu. Vispār esmu sajūsmā par šo projektu.
Februāra pirmās brīvdienās sāksies ar apslēpošanu apkārt Alaukstam. Es divreiz, Dita vienu. Kaut arī slēpojums brīvajā stilā, organizatori padomājuši par klasiskā stila piekritējiem un iedzinuši pa špūrei abās trases malās. Izskatās, ka šogad uz Tartu maratonu nebraukšu, jo uzskatu, kas esmu izaudzis no 31 km slēpojuma, bet vēl nevaru saņemties 63 km klasikā, tad nu šis būs arī ziemas sezonas grandiozākais pasākums. Startēšu zem studentu korporācijas vārda, kas dāsni nosedza dalības izmaksas, un diez vai brauktu, ja tie padsmit lati būtu jādod no savas studenta kabatas. Bet interesanti, ka pirms pāris dienām slēpojuma sponsoru sociālā tīkla loterijā vinnēju dāvanu karti reģistrācijai un vitamīnus. Gribēju iesaistīt draugus vai ģimenes locekļus, taču nevienam nešķita pievilcīgs bezmaksas masu sporta pasākums. Varbūt tu vēlies rīt uzslēpot Vecpiebalgā? Lasīju, ka pa ceļam cienāšot ar banāniem un tēju. Citādi nāksies aplaimot kādu rindā uz pēdējā brīža reģistrāciju stāvošo.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...