Pāriet uz galveno saturu

Buļļu sala A


Izanalizējis iepriekšējās dienas veikumu, galvenos klupšanas akmeņus un iespējamos scenārijus kopvērtējumā, Rīgas Kausu otrajā dienā uz starta stājos jau ar konkrētu redzējumu par gaidāmo distanci, kā pirmajā dienā. Pirmkārt, startēju grupas beigās, kas no līderu laikiem un komentāriem ļāva iepazīties ar pāris niansēm distancēm un spriest, ka temps šodien būs mazliet ātrāks un orientēšanās salīdzinoši vienkāršāka. Otrkārt, mērķi bija tikai viens - ieskriet desmitniekā. Skrienot uz pirmo punktu un apskatot distances zīmējumu, nospriedu, ka grūtības sagādās tikai pludmales punkti, bet pārējā distance atgādināja piejūras Magnētu.
Distances laikā likās, ka iet ļoti labi. Skriešanas ātrums bija apmēram tāds, kādu gaidīju, kontrolpunktiem skrēju praktiski virsū, ja neskaita divas neprecizitātes, kas redzamas kartes fragmentos.
Skrienot uz 10. kp, pieskrēju pie lieka kontrolpunkta un mazliet apmulsu, kam sekoja galvas noliekšana un lēna kartes izlasīšana (punktiņi kartē), kamēr vienkārši vajadzēja skriet tālāk un meklēt nākamo ieplaku (savas 20'' tur arī palika).
14. kp rajonā sajaucu paugurus un pazaudēju vēl 15'', taču tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar to, ko izpildīju distances beigās.
~1.5 km pirms finiša mani par 4' panāca lidojošais Cvetkovs. Uzreiz bija skaidrs, ka, ja gribu izpildīt izvirzīto mērķi, jāatsēž krievu raķetei, cik ilgi vien iespējams. Skriešanas ātrums ~ 4 min/km un top6 etapu laiki uz pēdējiem sešiem kp varēja arī ievilkt mani desmitniekā, JA VIEN ATZĪMĒTOS VISOS KONTROLPUNKTOS. Iesēžoties Cvetkovam astē, sažmiedzu rokās karti un neieskatījos tajā praktiski līdz pat rezultātu nolasīšanai, kur paziņoja, ka neesmu atzīmējies vienā kp. Tā kā bija jau diezgan aizgājis ciet pie tāda tempa, tad nepamanīju brīdi, kad čempions zibenīgi atzīmējas liktenīgajā 27. kp aiz kāda no pauguriem, kamēr biju mazliet iepalicis. Akli ticēju, ka kāds cits manā vietā visu izdarīs. Jebkurā gadījumā šī bija vērtīga mācība par skriešanu pakaļ un tās sekām.
Manā GPS ceļā (starts 13:13) gan redzams, ka 27. kp esmu izskrējis precīzi cauri.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...