Izanalizējis iepriekšējās dienas veikumu, galvenos klupšanas akmeņus un iespējamos scenārijus kopvērtējumā, Rīgas Kausu otrajā dienā uz starta stājos jau ar konkrētu redzējumu par gaidāmo distanci, kā pirmajā dienā. Pirmkārt, startēju grupas beigās, kas no līderu laikiem un komentāriem ļāva iepazīties ar pāris niansēm distancēm un spriest, ka temps šodien būs mazliet ātrāks un orientēšanās salīdzinoši vienkāršāka. Otrkārt, mērķi bija tikai viens - ieskriet desmitniekā. Skrienot uz pirmo punktu un apskatot distances zīmējumu, nospriedu, ka grūtības sagādās tikai pludmales punkti, bet pārējā distance atgādināja piejūras Magnētu.
14. kp rajonā sajaucu paugurus un pazaudēju vēl 15'', taču tas viss ir sīkums salīdzinājumā ar to, ko izpildīju distances beigās.
~1.5 km pirms finiša mani par 4' panāca lidojošais Cvetkovs. Uzreiz bija skaidrs, ka, ja gribu izpildīt izvirzīto mērķi, jāatsēž krievu raķetei, cik ilgi vien iespējams. Skriešanas ātrums ~ 4 min/km un top6 etapu laiki uz pēdējiem sešiem kp varēja arī ievilkt mani desmitniekā, JA VIEN ATZĪMĒTOS VISOS KONTROLPUNKTOS. Iesēžoties Cvetkovam astē, sažmiedzu rokās karti un neieskatījos tajā praktiski līdz pat rezultātu nolasīšanai, kur paziņoja, ka neesmu atzīmējies vienā kp. Tā kā bija jau diezgan aizgājis ciet pie tāda tempa, tad nepamanīju brīdi, kad čempions zibenīgi atzīmējas liktenīgajā 27. kp aiz kāda no pauguriem, kamēr biju mazliet iepalicis. Akli ticēju, ka kāds cits manā vietā visu izdarīs. Jebkurā gadījumā šī bija vērtīga mācība par skriešanu pakaļ un tās sekām.
Manā GPS ceļā (starts 13:13) gan redzams, ka 27. kp esmu izskrējis precīzi cauri.

Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!