Jukolas forma

Stulbi uzrakstīt ziņu un pēc tam to netīšām izdzēst.
Nedēļas nogali pavadīju Somijā, piedaloties 7 etapu nakts stafetē, kas bija viens no sezonas galvenajiem startiem. Pirms vairāk kā mēneša Tiomilā piedzīvoju demotivējoši sliktu rezultātu zveidru stafetē, tāpēc šīm sacensībām gatavojos ļoti atbildīgi. Pēdējās nedēļās veiktie treniņi bija devuši vēlamo rezultātu un sacensību dienā, ieskrienoties treniņkartē, sapratu, ka kājas ir neticami vieglas un ar ātrumu šoreiz problēmas nebūs.
Šogad neskrēju pirmo etapu, jo klubs nolēma, ka vērtīgāk būs man uzticēt otro.

Pirmais etaps nenoskrēja tik labi, cik plānoju, un stafeti nodeva 454. vietā. Zemo starta pozīciju uztvēru kā izaicinājumu un biju motivēts cīnīties par katru vietu. Praktiski visu distanci mani pavadīja nebeidzama kāpšana uz augšu rezultātu tabulā. Pa līdzeno daļu neticamā veidā pirmajos trīs kontrolpunktos vien atguvu vairāk kā 150 vietas. Distances vidusdaļā sākās mazliet sarežģītāka orientēšanās, kam biju jau gatavs, un, kaut arī brīžiem dažādu iemeslu dēļ novirzījos no ideālās trajektorijas, uzreiz zināju, kas konkrētajā situācijā jādara un kļūdā pavadīto laiku samazināju līdz minimumam. Tāpat variēju ar skriešanas ātrumu pret kartes lasīšanu. Spēju piebremzēt un sakoncentrēties īsiem un šķietami vienkāršiem etapiem, jo no visas savas nakts stafešu pieredzes pēkšņi zināju, ka šeit nu gan iegūt neko nevar, bet tikai zaudēt. Distances beigu daļā tomēr pārspēju pats sevi un izmetu palielu loku, jo nopratu, ka nu sācies finišs 3 km garumā ar pāris vienkāršiem punktiem pa ceļam, un ticēju, ka punktam uzskriešu virsū, taču paskrēju garam un atstāju vairāk kā minūti, kas bija lielākā distances kļūda. Biju patīkami pārsteigts, ka tikai pēdējā etapā sajutu nogurumu un attālums līdz priekšā skrienošajiem nesaruka. Paņemot pēdējo kp, likās, ka spēki izsīkuši un nevienu finišā neapsteigšu, taču JT iedrošināja pēdējos metrus atstrādāt un vienu čali apskriet. Finišēju 183. vietā, pacēlu komandu par 271 vietu. Nesot karti Jānim, atdevu burtiski pēdējos spēkus un pāris minūtes pēc tam jutos pavisam izsmelts. Uzrādīju 86. etapa laiku, līderu komandai zaudēju 8'19'' un izpelnījos smaidu kluba šefa sejā. Tā kā sacensībām biju labi sagatavojies, temps bija ārkārtīgi labs, katru etapu uztvēru kā jaunu izaicinājumu,  un, tuvojoties finišam, gribējās, lai distance vēl nebeidzas, šī noteikti vērtējama kā visveiksmīgākā Jukola līdz šim.