Svētdien Turaidā pēc vairāk kā pusotra mēneša pārtraukuma piedalījos Latvijas kausa sacensībās orientēšanās garajā distancē. Sacensībām pieteicos ar mērķi paskriet pa kalniem, atcerēties, kā tādā apvidū jāorientējas, jo domājams, ka LČ Cēsu pusē sagaidāmi līdzīgi tehnikas elementi, un patestēt fizisko formu, lai izdarītu secinājumus nākošajām treniņu nedēļām. Apvidus un distance bija patiešām izaicinoša ar stāvām, dubļainām nogāzēm, klintīm, āķīgiem etapiem un lielu kopējā kāpuma summu. Jāsaka, ka līdz šim, skrienot līdzīgos apvidos, nav bijis viegli gūt pozitīvas emocijas no distances, un vairākas reizes esmu sev solījis uz to vairs neparakstīties. Taču esmu arī ievērojis, ka šādās smagās distancēs vislielāko lomu tomēr spēlē spēks, un, ja izdodas to sabalansēt visai distancei, kā tas bija šoreiz, lai ar prieku paņemtu kārtējo kāpumu vai šķērsotu aizaugušu gravu, tad pēc finiša ir tā maģiskā sajūta, ka visas kļūdas liekas mazsvarīgas un ir varens gandarījums par skrējienu, kurš šoreiz bija gan tikai ~ 10 min/km ātrs.Dienas otrajā daļā atzīmējām jaunākā Tamužu pāra gadadienu ar mikro izslēgšanas sprinta sacensībām Čiekurkalna pagalmā, kas bija kārtējais nerakstītās sētas līgas posms. Kvalifikācijā ar krāsainu zivtiņu zīmēšanu kontrolkartiņā veicās pietiekami raiti, lai kvalificētos fināla duelim ar MP kopējā startā. Pagalma labirintā laikam neizturēju lielo spriedzi un pēc vairākiem nepārliecinošiem etapu variantiem piekāpos Pasaules ķīmijas olimpiādes sudraba laureātam. Jā, bet vispār man ir patiess prieks par Jāni un Lieni.
 |
| Kvalifikācija |
 |
| Fināls |
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!