Tad nu par visu pēc kārtas.
Pašā mēneša sākumā Klubu stafetēs aizstāvēju sava kluba krāsas Latvijā lielākajās orientēšanās stafetēs. Tiesa gan, kā minēju iepriekšējā rakstā, šogad atkāpos uz otro kluba sastāvu, kurš šogad tāpat, kā arī trešais un ceturtais, bija pietiekami konkurētspējīgs ar citu fikso klubu pirmajām komandām. Skrēju pirmo etapu līdzās tādiem pirmā etapa meistariem kā Dr. KJ, ZG, AG, EB, kā arī igauņu RM.
Jau pēc pirmā skatiena kartē, paralēli mēģinot izvirzīties priekšā starta vilnim, mana nelielā ilūzija par aizraujošu orientēšanos izgaisa. Kaut arī pirmais etaps bija pagarš un sākumā ātrums bija gana rezervēts, savu izkliedes kp paņēmu pirmais. Taču ceļā uz otro kp jau bija izveidojusies stabila līderu grupiņa 65 orientieristu smailē. Vadību pārmaiņus uzņēmās brāļi G, RM un Dr., kamēr es turējos aiz Saldus OK muguras, cenšoties pietaupīt spēkus. Ar katru nākamo grupiņa saruka. Temps stabili turējās zem 5 min/km. Punktiem burtiski skrējām pierē, jebkurš 5-10s līkumiņš maksāja daudz. Distances otrajā daļā bija jāšķērso vairāki pauguriņi un purvs, kur laikam atstāju pārāk daudz spēka, lai tikai noturētos līdzi neapturamajiem brāļiem G. Skrienot uz skatītāju kp, grupa bija sarukusi līdz 6-7 skrējējiem un es knapi vilkos tās pakaļgalā. Jau izskrienot no kp bija tā aizgājis ciet, ka nevarēju atcerēties, vai vispār sagaidīju pīkstienu stacijā, un atgriezos pie punkta vēlreiz. Jau pie nākamā kp apjuku purvainajā izcirtumā, kamēr līderi jau devās prom. Lai atrastu īsto sakni, nācās sagaidīt otro vagonu, ar kuru arī kopā finišēju. Ja arī nebūtu kļūdījies, diez vai spētu noturēties līdzi līderiem līdz finišam, tik labi attīstīta ātruma izturība kā brāļiem G man gan nav.
Stafešu turpinājumā, godīgi sakot, maz sekoju savas komandas sniegumam, vairāk jūtot līdzi pirmās komandas panākumiem etapu pēc etapa, līdz pēdējā etapā izrādījās, ka esam ieskrējuši sešiniekā un pat ar pāris minūšu handikapu. Taču pēdējā aplī DA pamanījās atstāt vairākas vietas un kāroto pjedestālu.
Pašā mēneša sākumā Klubu stafetēs aizstāvēju sava kluba krāsas Latvijā lielākajās orientēšanās stafetēs. Tiesa gan, kā minēju iepriekšējā rakstā, šogad atkāpos uz otro kluba sastāvu, kurš šogad tāpat, kā arī trešais un ceturtais, bija pietiekami konkurētspējīgs ar citu fikso klubu pirmajām komandām. Skrēju pirmo etapu līdzās tādiem pirmā etapa meistariem kā Dr. KJ, ZG, AG, EB, kā arī igauņu RM. Jau pēc pirmā skatiena kartē, paralēli mēģinot izvirzīties priekšā starta vilnim, mana nelielā ilūzija par aizraujošu orientēšanos izgaisa. Kaut arī pirmais etaps bija pagarš un sākumā ātrums bija gana rezervēts, savu izkliedes kp paņēmu pirmais. Taču ceļā uz otro kp jau bija izveidojusies stabila līderu grupiņa 65 orientieristu smailē. Vadību pārmaiņus uzņēmās brāļi G, RM un Dr., kamēr es turējos aiz Saldus OK muguras, cenšoties pietaupīt spēkus. Ar katru nākamo grupiņa saruka. Temps stabili turējās zem 5 min/km. Punktiem burtiski skrējām pierē, jebkurš 5-10s līkumiņš maksāja daudz. Distances otrajā daļā bija jāšķērso vairāki pauguriņi un purvs, kur laikam atstāju pārāk daudz spēka, lai tikai noturētos līdzi neapturamajiem brāļiem G. Skrienot uz skatītāju kp, grupa bija sarukusi līdz 6-7 skrējējiem un es knapi vilkos tās pakaļgalā. Jau izskrienot no kp bija tā aizgājis ciet, ka nevarēju atcerēties, vai vispār sagaidīju pīkstienu stacijā, un atgriezos pie punkta vēlreiz. Jau pie nākamā kp apjuku purvainajā izcirtumā, kamēr līderi jau devās prom. Lai atrastu īsto sakni, nācās sagaidīt otro vagonu, ar kuru arī kopā finišēju. Ja arī nebūtu kļūdījies, diez vai spētu noturēties līdzi līderiem līdz finišam, tik labi attīstīta ātruma izturība kā brāļiem G man gan nav.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!