Pāriet uz galveno saturu

o-pusmaratons

Cerībā vinnēt jaunus meža apavus pamēģināju sacensties ultra-garajā orientēšanās distancē. Nebiju skrējis tik garu distanci jau pāris gadus, jo labi pazīstamas sekas, ko šāda organisma izsmelšana atstāj uz fizisko formu klasiskajām orientēšanās distancēm.
Ķīšezera ZA kartēs notika ikgadējais Tautas rogainings, kurā jau otro gadu tiek piedāvātas maratona un pusmaratona pavēlēs orientēšanās distances. Startēju 22 km garajā reisā ar kopējo startu, un savus konkurentus sāku apjaust tikai pēc piektā km, kad izveidojās četru skrējēju grupiņa priekšgalā. Pirmo pusi taupīju spēkus, tāpēc pārsvarā turējos aizsardzībā, vērojot un izmantojot konkurentu kļūdas, t.i. etapa vidū mēdzu iepalikt pat vairāk kā 100m, bet kp paņēmu pirmais. Distance veda trīs apļos, un pēc pirmā apļa dzirdināšanas punktā bijām jau trijatā. Ja pirmajā aplī apmēram skrējām vagonā, tad otrajā aplī lielāko daļu orientējos individuāli, izvēloties maksimāli taisnākus variantus, kas beigās tomēr bija tik pat ātri, cik apkārt skrienošajiem. Apļa beigās it kā biju izvirzījies mazā ~30'' vadībā, taču pēdējo apli pēc atspirdzinājumiem sākām kopā. Trešajā aplīs, kā tas bija gaidāms, sākās pretenzijas uz līdera lomu. Jau pirmajā etapā bija iespēja atrauties no sekotājiem, kad, skrienot cauri zaļam purvam, katrs izvēlējāmies savu trajektoriju. Manis izvēlētā bija visveiksmīgākā, un pie kp izdevās izveidot pusotras minūtes pārsvaru. Nākamos pāris etapus skrēju stipri ātrākā tempā, lai pārsvaru vēl palielinātu, kas arī izdevās, pie pēdējā kp biju iekrājis 3'. Atlika tikai 3 km finiša etaps, kur izvēlējos visdrošāko un pazīstamāko variantu pa ceļu. Līdz pat pēdējiem 500m biju pārliecinošā vadībā, līdz neizturēja manas kājas.
Sākās krampji un citas dīvainas organisma reakcijas, kuras laikam nekad vēl nebiju piedzīvojis. Brīžiem nācās pāriet soļos, lai tiktu ar sevi galā, bet par uzvaru es vairs necīnījos. Beigās atskrēju ~ minūti aiz uzvarētāja un priecīgs, ka problēmas sākās tikai pašās beigās.
GPS atkārtojumu var apskatīt mansgps.lv
Kaut arī rezultāts nebija tas, ko gaidīju, sacensības ļoti daudz ko pierādīja un iemācīja par manu ķermeni un tā spējām. Visu rudeni nodarbojos ar eksperimentiem treniņu ziņā. Sajūtu, ātruma un spēka korelācijas pēdējās dienās un nedēļās ir jaunu atziņu pilnas.
Šogad vēl plānā 25Manna otrpus jūrai un varbūt pāris vietējie sētas mači, piemēram, beidzot pamēģināt kopējo startu Siguldas rudenī.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...