Pāriet uz galveno saturu

Tamužs paliek nepārspēts Vaivaros, Beāta uzvar sieviešu grupā.


Vaivaru Balvas 2013. gada versija pierādīja, ka arī Sētas līgas mači spēj atrast vietu starp skaļākajām rudens o-sacensībām un pulcēt kuplu pulku Latvijas spilgtāko orientieristu bezkompromisa cīņai par godu un slavu līgas aprindās, kuru pēdējos trīs gadus izpelnījās JT.
Kvalifikācijas distance puišiem
Jāpiemin, ka šogad piedalījās rekordliels dalībnieku skaits - 11, un tāpēc sacensības norisinājās divās grupās - M21SE un W21SE. Bet par visu pēc kārtas.
Šoreiz kvalifikācijas skrējieni norisinājās tumšā diennakts laikā, kas vairākiem debitantiem radīja pamatīgas galvas sāpes ar iejušanos kartes specifikā, kaut arī karte šogad tika sagatavota, izmantojot GPS datus. 
Dalībnieki startēja ar atsevišķu startu, ievērojot minūtes intervālu, bet jau pie otrā kontrolpunkta visa grupa bija kopā, tā arī bez BZ palīdzības nespējot atrast ugunskura vietu dabā. Līdz pat izkliedes etapiem visu M21SE dalībnieki pārvietojās pēc bara efekta ar raksturīgajām orientēšanās kļūdām. Viltīgākie mēģināja no bara aizmukt, taču īsti nevienam tas arī neizdevās.
Tauriņš pilnībā izmainīja situāciju. Pāris dalībnieki kļūdās atstāja neskaitāmas minūtes, bet visveiksmīgāk ar individuālo orientēšanos galā tika JT, uzrādot grupas labāko laiku. Pāris sekundes iepalika ZG, kurš jau gada sākumā šīs sacensības bija nospraudis par sezonas mērķi, un pēdējos mēnešus gatavojās tieši tam. Meitenēm Vaivaru meža mistēriju visātrāk atrisināja BZ, ātrāk pat par puišiem, un uzvarēja kvalifikācijas kopvērtējumā, nodrošinot godpilnu pole position lielajam finālam.



Tā kā fināls šogad tika pārcelts dziļāk naktī, tad nākamajās stundās norisinājās bankets ar galda spēlēm, zupu, selfījiem, saldējuma dzesēšanu, # un citu jautrību hipsteru stilā.

Katru gadu tiek celts arī normatīvs, kas jāizpilda katram VB dalībniekam pirms fināla, un šis gads nebija izņēmums. Neieslīgstot detaļās, jāatgādina, ka VB fināls izvēles distancē notiek pēc iedzīšanas principa, balstoties uz kvalifikācijas rezultātiem, tumšā diennakts laikā. Fināls, kā vienmēr, bija pasākuma kulminācija, kurā varēja notikt, un arī notika, jebkas. Sākot ar dalībnieku tērpu un gaismekļu izvēli, ceļu variantiem, taktikām, izmisumu un spriedzi un beidzot ar matemātiku, kas šoreiz gan nebija tik sarežģīta.
Lai arī cik lielas pūles pielika titula pretendenti, Laķu pagalmā un pieguļošajā mežā JT palika nepārspēts arī šogad, izcīnot 4 titulu pēc kārtas. Meitenēm uzvaru nosargāja BZ. Liels priekš šogad bija par sacensību debitantiem LT, VĀ, MP un JK, kas demonstrēja cīņas sparu un neļāva atslābt ikgadējam duelim starp JT un ZG, kurā ZG piekāpās, jo šoreiz laikam spēkus izšāva, izpildot normatīvu, kas nav reta parādība VB

Daži runā, ka nākamgad mačs pāraugs starptautiskā mērogā.

Komentāri

  1. Vaivaru Balva ir Sētas līgas lepnums.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Pilnībā piekrītu JT!
      Ceru saņemt ielūgumu uz nākošā gada VB un domāju, ka qual normatīvi vēl jāceļ.

      Dzēst

Ierakstīt komentāru

NU, rauj vaļā!

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...