Kopš 1991. gada 16. februāra pagājuši jau 23 gadi. Paziņas, kas sakarā ar šo arī mani personīgi apsveica, nebaidījās komentēt, ka tas jau ir nopietns vecums un drīzāk jāsāk to slēpt nevis ar to lepoties. Es gan biju pretējās domās, jo, tuvojoties gadadienai, iedomājos atskatīties uz paveikto gada laikā, atcerēties, ar kādām cerībām to iesāku, ko sasniedzu, kas izpalika. Neviļus atsaucu atmiņā daudz patīkamu brīžu no vasaras dārza ballītēm, nakts koncertiem un sacīkstēm, jautrām haltūrām un avantūrām un citiem prieka pilniem notikumiem, ar kuriem lepojos. Runājot par sevis pilnveidošanu, nebaidos vienā vārdā sacīt, ka esmu kļuvis mērķtiecīgāks kā jebkad. Visvērtīgākais liekas tas, ka spēju atrast savas patiesās vēlmes un tās arī realizēt. Piemēram, manām studijām bez mērķtiecīguma neredzu jēgu.
Tāpat secināju, ka lielā mērā viss, ko esmu paveicis 23. gadā, nebūtu iespējams bez maniem draugiem un tuviniekiem, kas mani iedrošinājuši, uzmanījuši, paplašinājuši skatu uz dzīvi, atbalstījuši šķietami bezcerīgās situācijās vai vienkārši pēc garām sarunām likuši uz sevi paskatīties no malas. Tāpēc viņiem par godu sestdien izcepu 3 kg savus labākos auzu cepumus. Un svētdienas vakarā uzaicināju pie sevis uzspēlēt galda spēles, iedzert tēju, paklausīties pēdējā gada mīļākos mūzikas ierakstus.
Īstā dzīve noteikti vēl tikai priekšā!
Tāpat secināju, ka lielā mērā viss, ko esmu paveicis 23. gadā, nebūtu iespējams bez maniem draugiem un tuviniekiem, kas mani iedrošinājuši, uzmanījuši, paplašinājuši skatu uz dzīvi, atbalstījuši šķietami bezcerīgās situācijās vai vienkārši pēc garām sarunām likuši uz sevi paskatīties no malas. Tāpēc viņiem par godu sestdien izcepu 3 kg savus labākos auzu cepumus. Un svētdienas vakarā uzaicināju pie sevis uzspēlēt galda spēles, iedzert tēju, paklausīties pēdējā gada mīļākos mūzikas ierakstus.
Īstā dzīve noteikti vēl tikai priekšā!
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!