Esmu pārvācies dzīvot pie vecākiem Jūrmalā. Darbadienu rītus un vakarus atkal pavadu pie stūres uz trīsjoslu šosejas pret sauli, drēbes māsas istabā sakrautas kastē, Laķu ledusskapī vienmēr kaut ko var atrast un logā mazliet košāks par asfaltu. Bet līdz ar to pēdējās divas nedēļas vispār neesmu uzkāpis uz velosipēda, kas laikam ir arī galvenais trūkums manai idejai vasarā nedzīvot pilsētā. Brīvdienās kārtīgi ņēmos pa pagalmu, lai sagatavotos vasaras biznesa sezonai. Tāpat Kristofers nemitīgi atgādina, ka tūlīt šķūņa jāvelk ārā traktors, jo zāle jau pāri potītēm. Dzīve Mājās motivē arī vairāk skriet, jo kluss mežs vai mīksta pludmale ir patīkamāka par smago lielpilsētas gaisu. Jācer, ka maija treniņcikla apjoms un kvalitāte, salīdzinot ar iepriekšējo, dos vēlamo progresu fiziskajā formā pēc atpūtas nedēļas, kad startēšu Rīgas čempionātā. Pirms tam vēl rītvakar ar A komandu startēšu Meridiāna jauktajā nakts stafetē Cēsīs, kur skriešu pirmo krēslas etapu.
Ievērības cienīgs notikums šonedēļ bija mana debija vieglatlētikas stadionā 5000 m distancē. Kaut arī pats nekandidēju, piedalījos junioru un pieaugušo orientēšanās izlases rīkotajā testa skrējienā Arkādijas ovālā. Jāsaka, ka nekādu speciālu gatavošanos neveicu un nebija ne jausmas par to, cik ātri varēšu paskriet un uz kādu rezultātu varētu tēmēt. Izlases normatīvs ir 16:30, bet skrējienu drīzāk uztvēru kā iespēju notestēt, kāds ir mans ātrums uz celiņa garajās distancēs un uzlabot PB Endomondo profilā. Pirmo no 12,5 apļiem vēl skrēju barā, bet atlikušo distanci noriņķoju vienatnē ar vidējo pulsu 180 bpm. Dažus apļus pirmajā pusē burtiski neatceros, tikai skatījos uz ZG muguru, kas lēnām bet nepielūdzami attālinājās. Uzrādīju laiku 17:57 (PB), kas ir 3:34 min/km un minūti aiz kluba biedriem. Negribu spriest "kā būtu, ja būtu", bet zinu, ka neko netaupīju un pēdējā aplī spiedu līdz galam (ar sajūtu, ka notirpst viss ķermenis).
Rakstot bakalaura darbu, fonā bieži klausos britu mūzikas kritiķu augsti vērtēto London Grammar debijas albumu. Liekas tāds The XX turpinājums.
Ievērības cienīgs notikums šonedēļ bija mana debija vieglatlētikas stadionā 5000 m distancē. Kaut arī pats nekandidēju, piedalījos junioru un pieaugušo orientēšanās izlases rīkotajā testa skrējienā Arkādijas ovālā. Jāsaka, ka nekādu speciālu gatavošanos neveicu un nebija ne jausmas par to, cik ātri varēšu paskriet un uz kādu rezultātu varētu tēmēt. Izlases normatīvs ir 16:30, bet skrējienu drīzāk uztvēru kā iespēju notestēt, kāds ir mans ātrums uz celiņa garajās distancēs un uzlabot PB Endomondo profilā. Pirmo no 12,5 apļiem vēl skrēju barā, bet atlikušo distanci noriņķoju vienatnē ar vidējo pulsu 180 bpm. Dažus apļus pirmajā pusē burtiski neatceros, tikai skatījos uz ZG muguru, kas lēnām bet nepielūdzami attālinājās. Uzrādīju laiku 17:57 (PB), kas ir 3:34 min/km un minūti aiz kluba biedriem. Negribu spriest "kā būtu, ja būtu", bet zinu, ka neko netaupīju un pēdējā aplī spiedu līdz galam (ar sajūtu, ka notirpst viss ķermenis).
Rakstot bakalaura darbu, fonā bieži klausos britu mūzikas kritiķu augsti vērtēto London Grammar debijas albumu. Liekas tāds The XX turpinājums.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!