Pāriet uz galveno saturu

Jauni draugi

Mēneša beigās pārvākšos uz jaunu dzīvesvietu. Šonedēļ jau vairākus vakarus pēc darba pavadīju tur vakariņojot, dzerot tēju vai apspriežot mākoņu zīmējumus uz superīga balkona. Nolēmu pamest pašreizējo istabu pilsētas nomalē, jo izrādās vienīgais iemesls, kāpēc par to maksāju vidēji 20-30% vairāk kā citur pilsētā, ir aiz loga redzamie pāris koki. Divu nedēļu klaiņošana pa izīrēšanā izliktiem dzīvokļiem nebija veltīga, veiksmīgi parakstīju 4 mēnešu līgumu par gandrīz divreiz lielāku istabu, trešdaļu lētāku īres maksu, trauku mazgājamo mašīnu, grilu uz balkona, kā arī tuvāk stacijai un kopā ar trīs dažādu tautību manas paaudzes jauniešiem. Ļoti smieklīgs un patriotisks zviedrs, rumāņu meitene, kas nebaidās lietot krievu lamuvārdus, jo neviensjautāpatnesaprot, un tipiska šveiciete, kura atgādināja, ka šajā valstī vecākiem jāuzņemas pilna atbildība par bērniem līdz pat 25 gadu vecumam. Tā kā biju diezgan noilgojies pēc draugiem un bezmērķīgām sarunām vakaros pēc darba, tad bez domāšanas piekritu šādā sastāvā pavadīt atlikušos mēnešus Bāzelē.
Istabā, kuru grasos īrēt, pirms tam dzīvoja īsts žīds, kurš nolēma aiztaupīt man IKEA apmeklējumu un pārdot mēbeles istabai, par ko es biju mazliet pārsteigts, jo cerēju, ka tās nāks komplektā. Taču vēl neizprotamāks bija fakts, ka piedāvātā cena par lietotajām mēbelēm lika domāt, ka tās varbūt no zelta. Kaut arī mēģināju rast kompromisu, ar žīdiem tas ir bezcerīgi, mēbeles četriem mēnešiem gādāšu pats. Pēc apspriešanās ar jaunajiem draugiem nolēmu mēbeles vākt kopā no sludinājumos piedāvātajām second-hand par simbolisku samaksu. Piemēram, vakar puisis, kuram nākamnedēļ pilsēta jāpamet, atdeva gandrīz jaunu kumodi un vēl palīdzēja to transportēt līdz mājai. Turpat sarunāju arī 160 cm matraci un krēslu. Pāris dienās sapratu, ka šeit sludinājumos, internetā un pat uz ielas var atrast tik daudz kā vērtīga iedzīvei par to neko gandrīz nemaksājot, un labākais, ka man nav nekādu aizspriedumu šajā jautājumā.
Laboratorijā visu nedēļu strādāju pie vienas reakcijas, nitrēšana ar nitrējošo maisījumu, kuru dažādos apstākļos (šķīdinātāji, temperatūra no istabas līdz sausā ledus/acetona 250 Kelviniem) atkārtoju astoņas reizes, jo tikai šodien ar vāju 23% substrāta konversiju izdevās iegūt vēlamo produktu. Ar nitrēšanu un koncentrētu HNO3 laboratorijā saskāros pirmo reizi, dažādos šķīdinātājos un temperatūrās no istabas līdz sausā ledus/acetona 250 Kelviniem. Nākamnedēļ atgriezīšos pie saviem sulfīdu oksidēšanas diastereoselektivitātes pētījumiem.
Pagājis tikai pusotrs mēnesis un es jau vairs nevaru sagaidīt atvaļinājumu. Cerams, ka tas ir tikai mirkļa vājums.
Noslēgumam nedēļas telefonfoto. 


Smieklīgi un reizē skumji aizritināt iTunes sarakstu uz vecākiem dziesmu pievienošanas datumiem. Pietiek atskaņot vien pāris sekundes no kāda gabala, lai atsauktu atmiņā tik fuckinawsome brīžus. Pamēģini!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Zelta distance

Viens nu ir skaidrs, esmu pietuvojies fiziskās formas virsotnei tik tuvu, kā vēl nekad. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, Francijas orientēšanās sešdienas pacēla manas tehniskās spējas nebijušos augstumos, padzīvošanās pa augstkalni stipri atvieglojusi skābekļa apriti sistēmā un pāris kvalitatīvi ātruma treniņi to salika kopā ar lidojošām sajūtām, lai Latvijas čempionātā vidējā distancē izcīnītu savu pirmo zelta medaļu. Bet pēdējās dienas pirms čempionāta noteikti nebija pašas saulainākās manā dzīvē, un pirms starta nekas neliecināja par to, ka jau pie septītā kp iekrāšu vairāk kā pusotras minūtes pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Ļoti iespējams tieši sākums bija panākuma atslēga. Pēc lietainā starta uzņēmu ārprātīgi ātru tempu, reti skatījos kartē, vairāk zem kājām, daudzās vietās riskēju, punktus ņemot rupji  pierē. Pēc septītā kp beidzu ticēt veiksmei un vairāk iedziļinājos kartē. Loģiski, ka nokritās arī temps. 9. kp iespējams uzbakstīju par ilgu, un pēc tā uzradās Krītīņs....
Botānika vienkārši man nepatīk. Visas tās miljons dzimtas, kas pilsētas bērniem būtu jāzina uz CE - murgs. Kā ko tādu var vispār mēģināt iemācīties, ja tauriņzieži neizskatās pēc tauriņiem un kailsēkļu mikrogametofīts izskatās pēc kosmodroma. Nē, šitos jokus es laižu garām un ceru, ka jūnijā neko daudz no manis necentīsies izspiest. Bet ja ne par pirmdienas vakaru, tad šodien kačalkā atklājās sekas labās rokas lūzumam. Man ir pamatīgi atrofējušies rokas muskuļi, kas galīgi nenozīmē neko labu. Bet cilāt kājas pāri barjerām gan nav nekāda problēma. Liekas, ka fizikas stundas sāk iekarot līdzīgu stāvokli kā latviešu valoda pirms diviem gadiem. Šodienas kontroldarbs bija izcili smieklīgs. Un ir arī grūti izstāstīt kāpēc, jo vidējais līmenis ir zem katras kritikas. Bet visam pāri stāv respekts pret skolotāju. Rakstot paralēli aiz loga skatos, kā deg kaimiņu šķūnis piķa melnā tumsā. Skats iespaidīgs. Maizītes sasmērētas, biļetes izdrukātas, pase somā un šokolāde kabatā. Pēc 18 stundām es ceļ...

Trenitalia

Visas lielās lietas rodas pašas no sevis. Kādu vakaru Ungārijā apskatu telefonu un ieraugu sms ar ziņu: ''Brauksi uz Chamonix?''. No tēva, protams. Izrādas šie vakarā sēžot pie tv izlēma aizlaist uz alpiem šovakar. Es jau ar neko daudz nedomājot un saku iztēloties iespējas pievienoties viņiem. Problēma bija tāda, ka mūsu ceļi nekā nekrustosies, un man būs vien pašam jātiek līdz galam. Uzreiz iedomājos, ka jāpārvietojas ar vilcienu, jo to nu es gribēju izmēģināt jau sen. Man galīgi nebija talanta atrast kkādus sarakstus un iespējamās izmaksas par dzelzceļa tīklu Eiropā. Tātad bija jāimprovizē. Pa galvu visu laiku maisījās Eiropas karte, un mēģināju iztēloties maršrutu. Eurotrips sākās uz Ungārijas un Slovākijas robežas, kur nostopēju Škodu. 150km līdz ciemam, kas ir puseceļā līdz Budapeštai. Diezgan nomaļa vieta, un pietur tikai reģionālie vilcieni. Tad 2h kratījos 100km līdz Budapest, tuvākā ārvalstu vilcienu pieturvieta. Pirmo reizi ieraudzīju tik lielu un greznu satci...