Šodien beidzot izdevās pēc darba ieplānot Bāzeles orientēšanās kluba kartes treniņa apmeklējumu un iepazīties ar vietējo orientieristu komūnu. Pēc kluba mājaslapā dotās informācijas ar vilcienu aizbraucu uz satikšanās vietā, kur bariņš zīmīgajās orientieristu treniņjakās tērptu cilvēku viesmīlīgi izskaidroja pasākuma norisi. Sakāpām 6-7 mašīnās un uzlīkumojām augšā kalnos uz starta vietu. Izrādījās, ka šis bija pēdējais seriāla posms ar īpašu formātu - divu cilvēku stafete. Pirmajā etapā devās bērni un veterāni sprinta distancē, otrajā etapā tika piedāvāta 3.7 km distance divos apļos. Pasākumu vēl interesantāku padarīja fakts, ka strauji satumsa un apdomīgākie mežā devās jau ar galvaslampām, man tādas nebija. Distance nebija sarežģīta, drīzāk grūtāk bija tumsā ieraudzīt lukturi vai saskatīt karti. Kaut arī kompasu pēdējo 3 mēnešu laikā rokās biju turējis tika pāris reizes, virziena izjūta nebija tik slikta, kā biju gaidījis. Pēc pirmajiem kp pieķēru trīs veiklu junioru grupiņu, no kuras netiku vaļā līdz pat finišam. Ar katru etapu neglābjami kļuva tumšāks, un distances otrajā daļā nācās izmantot rudens Magnētos uzkrāto pieredzi, gaišākā vietā censties iegaumēt pēc iespējas vairāk etapus uz priekšu un orientēties pēc virziena līnijām. Nepatīkamākā daļa bija Šveices asie avenāji, kuros pamanījos arī izklāties, ieskrāpējot mazliet ādu. Pēc finiša pie kūkas noskaidroju par kluba aktivitātēm turpmāk un solīju apmeklēt zāles treniņus, kuru sāksies pēc divām nedēļām.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!