Zviedrijas atvaļinājums

Septembra sākumā atzinos, ka atradu mazu motivāciju regulārāk iziet ārā paskriet, atcerēties, kā uzvesties mežā un uzkrāt nelielu bāzīti divām stafešu nedēļas nogalēm Zviedrijā, kurās pēc aviosatiksmes izpētes uz Skandināviju piekritu startēt zviedru kluba rindās. Ierastā 2-3 dienu rudens izbraukuma vietā 25Manna stafešu nedēļas nogale tika mazliet pastiepta garāka pāris dienas pirms un pēc sacensībām padzīvojoties pie Ditas.

Huskvarnā

Ceturtdienas rītā vēl atsēdēju 4h laboratorijā, bet pusdienlaikā jau ar velosipēdu devos uz tuvāko lidostu, kur biju sašutis par bezgalīgiem auto stāvlaukumiem, bet tajā pašā laikā neeksistējošām velosipēdu stāvvietām, tāpēc bezkaunīgi piesprādzēju velosipēdu burtiski pie lidostas ieejas, iekāpu oranžajā lidmašīnā un pārlidoju uz Kopenhāgenu, no kurienes ar zviedru ātrvilcienu nonācu pie Ditas Jonkoping, kur šajā laikā bez cimdiem un cepures ārā neviens neiet. Dzērām tēju, skatījāmies draugus, izvizinājāmies ar velosipēdiem, cepām pankūkas, ēdām saldējumu, pastaigājām pa pilsētiņu un padalījāmies ar pēdējo mēnešu iespaidiem. Kamēr Dita universitātē apmeklēja pāris nodarbības, es vēl paspēju uzskriet vietējā mežā ar karti pirms sacensībām, uzspridzināt riepu, apmeklēt bibliotēku un veloservisu.

IKHP autobusā

Nakts vidū cēlos, lai ar IKHP kluba autobusu dotos 4h braucienā uz Stokholmas pievārti, kur deviņos no rīta tika dots starts 25 cilvēku stafetei. Arēnā uzreiz satiku vairākus draugus no dzimtenes, kas raisīja ļoti pozitīvas emocijas un uzlādēja gaidāmajam startam. Skrēju 5. draugu etapu kopā ar vēl trim kluba spēcīgākajiem biedriem. Distancē neko stulbu nemēģināju izpildīt, jo apzinājos, ka mana orientēšanās tehnika varētu nebūt tādā līmenī, kā tā bija iepriekšējo reizi skrienot Tiomilā. Izvēlējos maksimāli drošus ceļu variantus, veltīju laiku leģendai un kp numuriem, neskrēju ātrāk par savu pašreizējo kartes lasīšanas tempu un lielāku ātrumu attīstīju tikai distances beigu daļā, kas bija relatīvi vienkāršāka. Rezultātā izdevās kļūdās neatstāt vairāk par pāris desmitiem sekunžu un gūt patiesu gandarījumu par lieliski veikto etapu. Biju nopelnījis zupa un klasiskos hotdogus teltī pie kluba pavāra dienas turpinājumā, kamēr vērojām līderu sniegumu pēdējos etapos.
Ja jau tik tālu biju atbraucis un nokavēju pēdējo sakarīgo vilcienu atpakaļ uz ezera krastu, nolēmu noskriet arī nākamās dienas individuālo vidējo distanci, kura izrādījās daudzkārt sarežģītāka par stafetē skrieto un prasīja augstas koncentrēšanās spējas agrā rīta stundā, un salīdzinoši tīri noskriet distanci laikam neizdevās nevienam. Tā kā skrēju ar JT karti bez rezultāta, tad zviedru mikroreljefu uzņēmu kā kārtīgu izaicinājumu. kurā brīžiem, lai pilnībā izlasītu un uztvertu etapu kartē, nācās pāriet soļos. Bet pirms tam ar JT mēģinājām nosvilināt sajūgu Škodai, meklējot naktsmājas un veicot nelielu tūri pa Ziemeļstokholmas rajoniem. Pēc vakariņām pie kluba biedra ģimenes apsēdāmies dīvānā, lai paskatītos nacionālās televīzijas vakara programmu. Patiesībā tas nozīmēja, ka abas meitas pievērsušās tiešsaistes video kanāliem planšetēs, vecāki sērfo katrs savā telefonā un JT vēl spēlē 9gag, kamēr es vienīgais tā neērti blenžu televizorā. Priekšstats par zviedru ģimenes dzīvi man tagad ir.