Tradicionālais Laķu janvāra brauciens uz kalniem ierasto trīs dienu automašīnā, iepirkšanās un nakšņošanas Polijā vietā man sākās ar 5 stundām vilcienā no Bāzeles uz Jenbach Austrijā, pārsēžoties Cīrihē un Insbrukā. Nekad iepriekš nebiju braucis pāri kalniem ar vilcienu, tāpēc turpceļš pagāja ātri, iespējams iespaidīgā skata aiz loga dēļ. Kalnos pamatīgi sniga, ciemati, ceļi un sliedes pazuda zem sniega, un ieleju pārklāja mākoņi. Galastacijā sagaidīju Austrumeiropu šķērsojušo kompāniju (kopā bijām 12), kuriem pievienojos uz fināla braucienu augšup pa ieleju līdz nu jau zināmajam Zillertal slēpošanas kūrortam.
 |
| No rīta |
Tā kā šogad izvēlējāmies savrupmāju augstāk virs jūras (~1200 m) kā citus gadus un 3 km no tuvākā ciema un pacēlāja, tad rēķinājāmies ar garu un šauru serpentīnu līdz galapunktam. Taču nebijām gaidījuši svaigo sniegu, kas tā jau draudīgi stāvo ceļu padarīja neuzbraucamu ar priekšpiedziņas 2.5 t auto. Tāpēc vakara izklaide, varbūt pat visa brauciena atmiņā paliekošākais notikums, bija pirmā pieredze ar riepu ķēdēm, kuras pa pārim abiem auto vienmēr tika vestas līdzi, taču reāli licis lietā neviens nebija. Viens no komplektiem bija pa mazu, tāpēc tika izlemts vienu busu atstāt pa nakti lejā un daļai kompānijas braukt augšā ar taksi, kura prasītie 32 EUR bija pilnīgi adekvāti tiem 2.5 km. Tikmēr otram busam ķēdēs uz riteņiem uzstūķēt izdevās, un ar pilnu kravu sākām kārpīties augšā. Skaņas, kas nāk no daļēji buksējošām metāla ķēdēm pret ledainu asfaltu, nav pašas omulīgākās, braucot augša pa viena auto platumā izbūvētu kalnu ceļu. Ķēdes, kuru kvalitāte jau pašā sākumā izskatījās apšaubāma, neizturēja ilgi un pēc mazliet vairāk kā puses ceļa vienā no serpentīna līkumiem sāka sadalīties sastāvdaļās, kas uzreiz nozīmēja spolēšanu uz vietas, ja ne pat slīdēšanu atpakaļ. Pie šīs bezcerīgās situācijas arī pārēja grupas daļa tika sūtīta augšā kājām, kamēr ar tēvu mēģinājām vēl kaut ko sastiķēt un pārdesmit metrus pabraukt uz augšu.
Beigās atmuguriski vienkārši iebraucām takas atzarā, lai novāktu busu no ceļa un turpat arī atstātu pa nakti līdz labvēlīgākiem braukšanas apstākļiem.
 |
| Izvirtības pusdienās |
 |
| Saule netrūka |
6 dienu slēpošanas brīvdienas sākās ar fantastisku skatu aiz logu no rīta, ielejā bija uzsnidzis līdz pat 60 cm svaiga sniega, kamdēļ pirmajās dienās ar dēli vairāk vizinājos pa pļavām un mežiem nekā trasēm. Patīkami mīkstais un sausais sniegs pārsedza lielos akmeņus, kas tagad kalpoja kā tramplīni, upītes un zari mežā pazuda zem sniega pārkarēm. Vienu dienu nogāzu ar slēpēm, kaut gan lielāko dienas daļu izklaidējos, braucot vilcieniņā ar Kr. Jāpiemin arī, ka mājas, kurā dzīvojām šogad, labāka īpašība bija iespēja noslēpot līdz durvīm, protams, liekot lietā orientēšanās iemaņas. Nedēļas vidū augstkalnē izlaidu arī ar distanču slēpēm pa trīs dažādām trasēm, divās dienās noslēpojot mazliet vairāk kā 50 km. Ja visu nedēļu mūs lutināja saule un skaidrs laiks, tad pēdējā dienā uznāca bieza migla, kuras dēļ lielākā daļa grupas kafejnīcu tā arī nepameta. Tā kā kārta pieskatīt Kr pienācās man, tad, patika tas vai nē, divatā devāmies pagarā vienvirziena maršrutā, kas beigās prasīja visu dienu. Sākumā brālis paraudāja, uzdeva vairākus eksistenciālas dabas jautājumus, bet pēc pirmā garā nobrauciena guva rūdījumu un izturēja maratonu līdz galam, lai arī nedēļas sākumā vēl pats īsti pa sarkano trasi nobraukt nevarēja.
Turpinājuma videoieraksti no trases:
Kad zābaki un slēpes noliktas žāvētavā, vienu vakaru nobraucām 7 km apgaismotu trasi ar ragavām, kuram varētu veltīt atsevišķu rakstu, kūrortā pāris reizes apmeklējām vietējo akvaparku, taču brauciena īpašā noskaņa rodas vakarā pēc nogurdinošas dienas uz kalna, kad visa ģimene un draugi sapulcējas uz vakariņām un tēju pie viena galda.
Ja interesē fiksētās izmaksas, tad turp un atpakaļ ātrvilciens 76 EUR, guļvieta mājā 10 EUR/nakts, pacēlājs 6 dienām 230 EUR.
Komentāri
Ierakstīt komentāru
NU, rauj vaļā!