Manā ziemas sesijā bija paredzēts tikai viens eksāmens, kurš tad arī šonedēļ bija galvenais notikums. Rudenī izvēloties maģistratūras programmas Skandināvijā, nospriedu, ka vissmagākais atlases kritērijs man būs angļu valodas prasmju pierādīšana. Es neesmu bijis studiju apmaiņas programmā, apguvis kādu studiju priekšmetu angļu valodā vai pabeidzis vidusskolu ar starptautiski atzītu eksāmenu, un tas, ka deviņus mēnešus strādāju internacionālā kolektīvā nevienam īsti neinteresē, tāpēc nevarēju izbēgt no gandrīz 300 EUR dārgā, standartizētā testa. Tā kā tests aizņēma ievērojamu daļu mana laika un prāta pēdējos četros mēnešos, tad atļaušos sīkāk iztirzāt notikumu gaitu vakardien.
Sestdienas agrā rīta jau stāvēju uz perona, lai ar ICE divās stundās nokļūtu Manheimā (D), lētākā testa vieta, skatoties no Bāzeles. Ienākot klasē, uzreiz ieslēdzu savu universitātē atstrādāto sesijas garastāvokli. Apkārt sēdošo ķīniešu darbības izplūda fonā, iepazinos ar sīvāko sāncensi nākamajām trīs stundām, pulksteni, un sagatavoju prātu uzdevumam tāpat, kā pirms lielajiem mačiem mežā.
Tests sākās ar klausīšanās daļu, kurā vislielāko lomu spēlē koncentrēšanās spējas, un tā man likās visjautrākā daļā. Es nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi un vai vispār esmu sasniedzis tādu prāta fokusu kā klausoties to ierakstu un pierakstot atbildes. Likās, ka pat laiks un ieraksta temps rit lēnāk. Palaidu garām divas atbildes no 40, un, tā kā pat nebija ideju par tām, norakstīju no blakus sēdošās ķīnietes.
Sekoja lasīšanas daļa ar trim tekstiem un jautājumiem stundas laikā. Šī bija visīstākā sacensība ar laiku. Līdz pat pēdējai minūtei neatrāvu acis no lapas, lai spētu atbildēt uz visiem jautājumiem. Es nelasu ļoti ātri, bet šoreiz bija izņēmums. Interesantākā bija pēdējā minūtē, kad vairs nespēju uztvert sarkasmu un dubulto noliegumu teksta finālā. Izmisumā uzrakstīju sev teikumu latviski, bet tāpat nesapratu. Beigās atkal mani izglāba (vai arī, nē) blakussēdētāja. Jocīgi, ka ļoti miglaini atceros, par ko īsti bija tie klausīšanās un lasīšanas uzdevumi.
Pēc piecu minūšu izstaipīšanās pievērsos rakstīšanas daļai. Klusībā cerēju, ka pirmie 150 vārdi būs jāvelta procesa skaidrošanai nevis grafika aprakstīšanai, un man paveicās, jo pirmajā uzdevumā tika attēlota papīra pārstrādes shēma, kas padevās lieliski. Nākamie vismaz 250 vārdi negāja tik raiti, jo bija jāiztirzā skolu un ātrās apkalpošanas restorānu sadarbības sekas. Beigās vienkārši vācu apjomu, kas noteikti neko daudz nedos.
Pēc trim stundām mūs beidzot izlaida ārā. Lēnām aizsoļoju līdz britu kūkotavai, uzrakstīju, ka viss kārtībā un gaidīju pēdējo runāšanas daļu. Daudz piezemētākā gaisotnē mani uzaicināja pie mikrofona un sākumā lika izklāstīt manas domas par savu pašreizējo dzīvesvietu, bez aizķeršanās. Tad 1-2 minūtes bija jāstāsta par pēdējo filmu, kas sākumā likās vienkāršs uzdevums, taču laikam jau pēc pirmajām 45 sekundēm vairs nevarēju iedomāties, ko vēl pastāstīt par Interstellar, un katrs nākamais teikums kļuva arvien neloģiskāks. Kad sāka uzdot vispārīgus jautājumus par filmu skatīšanos mūsdienās, manas atbildes bieži vien bija nekoordinētas un uz vienu no jautājumiem šķiet neatbildēju vispār, bet sāku runāt par pilnīgi citu tēmu. Tāpēc, ja pirmo trīs daļu rezultāti vēl varētu būt pozitīvi, tad par runāšanas daļu šaubos visvairāk.
Pēc testa beigām atlika trīs stundas līdz vilcienam mājup, kuras sākumā optimistiski izmantoju, staigājot pa pilsētas centrālo iepirkšanās ielu, taču pēdējā stundā vienkārši spēlēju internetu tajā pašā zaļajā kūkotavā. Ierodoties stacijā, uzzināju, ka mans vilciens šodien vienkārši atcelts, un jānolauž vēl viena stunda līdz nākamajam. Bet nekas nespēja sabojāt atvieglojumu, kas nāk pēc uzrakstīta eksāmena.
Rezultāti pēc divām nedēļām. Līdz tam dzīve vēl turpinās.
Sestdienas agrā rīta jau stāvēju uz perona, lai ar ICE divās stundās nokļūtu Manheimā (D), lētākā testa vieta, skatoties no Bāzeles. Ienākot klasē, uzreiz ieslēdzu savu universitātē atstrādāto sesijas garastāvokli. Apkārt sēdošo ķīniešu darbības izplūda fonā, iepazinos ar sīvāko sāncensi nākamajām trīs stundām, pulksteni, un sagatavoju prātu uzdevumam tāpat, kā pirms lielajiem mačiem mežā.
Tests sākās ar klausīšanās daļu, kurā vislielāko lomu spēlē koncentrēšanās spējas, un tā man likās visjautrākā daļā. Es nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi un vai vispār esmu sasniedzis tādu prāta fokusu kā klausoties to ierakstu un pierakstot atbildes. Likās, ka pat laiks un ieraksta temps rit lēnāk. Palaidu garām divas atbildes no 40, un, tā kā pat nebija ideju par tām, norakstīju no blakus sēdošās ķīnietes.
Sekoja lasīšanas daļa ar trim tekstiem un jautājumiem stundas laikā. Šī bija visīstākā sacensība ar laiku. Līdz pat pēdējai minūtei neatrāvu acis no lapas, lai spētu atbildēt uz visiem jautājumiem. Es nelasu ļoti ātri, bet šoreiz bija izņēmums. Interesantākā bija pēdējā minūtē, kad vairs nespēju uztvert sarkasmu un dubulto noliegumu teksta finālā. Izmisumā uzrakstīju sev teikumu latviski, bet tāpat nesapratu. Beigās atkal mani izglāba (vai arī, nē) blakussēdētāja. Jocīgi, ka ļoti miglaini atceros, par ko īsti bija tie klausīšanās un lasīšanas uzdevumi.
Pēc piecu minūšu izstaipīšanās pievērsos rakstīšanas daļai. Klusībā cerēju, ka pirmie 150 vārdi būs jāvelta procesa skaidrošanai nevis grafika aprakstīšanai, un man paveicās, jo pirmajā uzdevumā tika attēlota papīra pārstrādes shēma, kas padevās lieliski. Nākamie vismaz 250 vārdi negāja tik raiti, jo bija jāiztirzā skolu un ātrās apkalpošanas restorānu sadarbības sekas. Beigās vienkārši vācu apjomu, kas noteikti neko daudz nedos.
Pēc trim stundām mūs beidzot izlaida ārā. Lēnām aizsoļoju līdz britu kūkotavai, uzrakstīju, ka viss kārtībā un gaidīju pēdējo runāšanas daļu. Daudz piezemētākā gaisotnē mani uzaicināja pie mikrofona un sākumā lika izklāstīt manas domas par savu pašreizējo dzīvesvietu, bez aizķeršanās. Tad 1-2 minūtes bija jāstāsta par pēdējo filmu, kas sākumā likās vienkāršs uzdevums, taču laikam jau pēc pirmajām 45 sekundēm vairs nevarēju iedomāties, ko vēl pastāstīt par Interstellar, un katrs nākamais teikums kļuva arvien neloģiskāks. Kad sāka uzdot vispārīgus jautājumus par filmu skatīšanos mūsdienās, manas atbildes bieži vien bija nekoordinētas un uz vienu no jautājumiem šķiet neatbildēju vispār, bet sāku runāt par pilnīgi citu tēmu. Tāpēc, ja pirmo trīs daļu rezultāti vēl varētu būt pozitīvi, tad par runāšanas daļu šaubos visvairāk.
Pēc testa beigām atlika trīs stundas līdz vilcienam mājup, kuras sākumā optimistiski izmantoju, staigājot pa pilsētas centrālo iepirkšanās ielu, taču pēdējā stundā vienkārši spēlēju internetu tajā pašā zaļajā kūkotavā. Ierodoties stacijā, uzzināju, ka mans vilciens šodien vienkārši atcelts, un jānolauž vēl viena stunda līdz nākamajam. Bet nekas nespēja sabojāt atvieglojumu, kas nāk pēc uzrakstīta eksāmena.
Rezultāti pēc divām nedēļām. Līdz tam dzīve vēl turpinās.
Spriedze.
AtbildētDzēst